Vai bijāt drošs, ka tiksit pārvēlēts amatā?

Tīri cilvēcīgi šaubas, protams, bija. Tiku uzaicināts uz trim Saeimas frakcijām, un nevienā no tām man neizteica būtiskus aizrādījumus vai pārmetumus par līdzšinējo darbu. Bija nojaušams, ka man varētu būt šo politisko spēku atbalsts. Tomēr vienlaikus Saeimas lielākās frakcijas uz sarunām mani neaicināja, lai gan atsevišķās sarunās tika pausts, ka šis atbalsts būs. Tādēļ, atbildot uz jūsu jautājumu, varu sacīt, ka savai pārvēlēšanai amatā devu piecdesmit procentu iespējamību.

To, ka rezultātam nevajadzētu būt krasi negatīvam, es prognozēju, taču arī negaidīju, ka tas būs tik ļoti labs. Man tas bija liels pārsteigums, tomēr domāju, ka situācijā, ja būtu slēgtais balsojums, rezultāti noteikti būtu citādi, sliktāki. Atklātā balsojumā, iebilstot pret kādu kandidātu, deputātam ikviens, galvenokārt jau masu mediji, var pajautāt – kāpēc? Vienkāršāk ir pamatot, kāpēc par, nevis – kāpēc pret. Domāju, ka šis aspekts ir nospēlējis savu lomu, jo tā vienkārši nevar būt, ka attiecībā uz mani visus viss apmierina. Esmu reālists.

Kad savulaik Saeimā notika diskusija par to, ka jāatceļ slēgtais balsojums par visām amatpersonām, izņemot Valsts prezidentu, es iebildu gan par ģenerālprokurora, gan arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieka un Satversmes aizsardzības biroja direktora atklātu ievēlēšanu. Tās ir amatpersonas, kurām, pildot amata pienākumus, savas kompetences ietvaros var nākties lemt jautājumus attiecībā uz Saeimas deputātiem. Nesaku, ka šīs amatpersonas izmantos savu varu, lai kaut kā atspēlētos, bet to pēc tam mēģina dažādi traktēt. Tādēļ, manuprāt, to iestāžu vadītājus, kuriem pēc tam ir iespējama ietekme uz saviem ievēlētājiem, tomēr vajadzētu vēlēt slēgtā balsojumā. Taču šis jau ir izlemts jautājums, un pie tā vairs nav vajadzības kavēties.

Uz ģenerālprokurora amatu pagaidām maza konkurence

Pirmajā sarunā pēc ievēlēšanas amatā sacījāt, ka vēlētos reformēt ģenerālprokurora amata kandidātu atlases kārtību. Pateicoties Prokuratūras likuma izmaiņām, iepriekšējos gados tas ir izdevies. Vai šoreiz bija pozitīvas pārmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējo kārtību?

Jā, pārmaiņas ir un būtiskas. Pirmkārt, kandidātu atlases kārtība kļuvusi demokrātiskāka. Otrkārt, caurskatāmāka un atbilst tā sauktās Venēcijas komisijas attiecīgajām rekomendācijām. Protams, tā vēl nav ideāla, un nākotnē ir par ko padomāt. Proti, šobrīd kandidātus var izvirzīt Ģenerālprokurora padome, Prokuroru biedrība, Augstākās tiesas plēnums, tiesnešu biedrības, kā arī fiziska persona, kas atbilst visiem izvirzītajiem kritērijiem, var pieteikties pati. Tātad diezgan plašs loks, un no šo kandidātu vidus vienu izvēlas Augstākās tiesas priekšsēdētājs un virza uz Tieslietu padomi akceptēšanai. Ja šis akcepts tiek saņemts, kandidatūra tiek virzīta tālāk uz Saeimu. Lūk, iespējams, šajā posmā var domāt par pilnveidojumiem – Augstākās tiesas priekšsēdētājs Tieslietu padomei varētu piedāvāt divas, nevis vienu kandidatūru. Tādā gadījumā Tieslietu padomei būtu iespēja tos abus salīdzināt un izvērtēt, kurš piemērotāks.