Patiesība kā filozofiski juridiska kategorija

Patiesība ir filozofiska kategorija, par kuras izpratni gadsimtiem diskutē dažādu zinātnes jomu pārstāvji. Patiesības noskaidrošana civillietas izskatīšanas rezultātā sabiedrības acīs ir cēlākais civilprocesuālās tiesvedības mērķis, taču juristi saprot, ka šāds apgalvojums ne vienmēr ir īstenojams.

Patiesības princips ir viens no organizatoriskajiem civilprocesa principiem. Tas, pirmkārt, atspoguļo konkrētās civilprocesuālās tiesību sistēmas izpratni par patiesību kā filozofisku un juridisku kategoriju konkrētajā vēstures un valsts attīstības posmā. Otrkārt, tas aptver konkrētās valsts normatīvajā regulējumā ietvertos regulējošos mehānismus šī principa īstenošanas nodrošināšanai, tostarp tiesas rīcību patiesības noskaidrošanai un tās līdzsvaru ar citiem civilprocesuālajiem principiem. Treškārt, patiesības princips skatāms kopsakarā ar pierādīšanas pienākumu. Ceturtkārt, tas aptver patiesības paušanas pienākumu – lietas dalībnieku un citu civilprocesā iesaistīto personu pienākumu būt godīgiem, sniedzot ziņas par lietas apstākļiem paskaidrojumu vai pierādījumu formā.

Latvijas tiesību literatūrā izpratne par patiesību, kas noskaidrojama civilprocesa ietvaros, nav viendabīga. Iepazīstoties ar juridiskās izziņas avotiem, autore konstatē, ka attiecībā uz civilprocesu tiesību tajos visbiežāk tiek minētas četru veidu patiesības kategorijas: absolūtā patiesība, objektīvā patiesība, relatīvā patiesība un konkrētā patiesība. Svarīgi saprast, kāds ir šo jēdzienu saturs un ka katram no tiem piemīt specifiskas īpašības, veidojot patiesības satura gradāciju atkarībā no aptveramajiem patiesības faktiem.

Absolūtā patiesība ir tāda, kas "sniedz pilnīgu, pabeigtu priekšstatu par objektīvo īstenību".¹ Tādējādi absolūto patiesību cilvēkam ir grūti, domājams, pat neiespējami sasniegt.

Objektīvā patiesība ir zināšanu saturs, ko nosaka atspoguļojamais objekts un kas nav atkarīgs no subjekta gribas, vēlēšanās.² Klasiskā koncepcija patiesības jēdzienu izprot tieši kā objektīvo patiesību, kas pastāv neatkarībā no mūsu apziņas. Tā aptver ne tikai uztveramo realitāti, bet arī subjektīvo, garīgo sfēru, skaidrojot patiesības izzināšanu kā dinamisku uztveres un domāšanas procesu. Taču jāuzsver, ka objektīvajai patiesībai nav nekā kopīga ar absolūto patiesību.³ Tā ir cieši saistīta ar cilvēka zināšanām. E. Čudinovs apgalvo, ka objektīvā patiesība tiek iegūta, "filtrējot to caur teorētisku zināšanu "sietu"", un tā ir viena no būtiskākajām pazīmēm, kas to atšķir no relatīvās patiesības, jo cilvēks uztver apstākļus caur savas pieredzes prizmu.

Relatīvā patiesība sniedz nepilnīgu, daļēju priekšstatu par objektīvo īstenību, tā izziņas attīstībā ir precizējama, padziļināma, tā ir patiesība zināmās robežās, tās noskaidrošanā būtiska nozīme ir domāšanas procesam.⁴ Tā veido izziņas procesa vienu posmu vēsturē, tiecoties pietuvoties pilnīgam objekta atspoguļojumam.⁵ 20. gadsimta otrās puses krievu izcelsmes tiesību zinātņu doktors E. Čudinovs uzsver, ka nepilnīga patiesības izzināšana ir dabiska, pašsaprotama un cilvēkam raksturīga. Kā pretpols relatīvajai patiesībai pretnostatāma objektīvā patiesība. Savukārt, lai norobežotu relatīvo patiesību no aplamības, jāņem vērā, ka "ar relatīvo patiesību jāsaprot tādā ziņā pietiekoši pamatota sprieduma atzinums, ka tā patiesība ieskatīta kā droša vai vismaz varbūtīgāka par tā aplamību".⁶

Konkrētā patiesība ir patiesība, kas atspoguļo priekšmetu tā savdabīgumā un sakarā ar noteiktiem tā eksistences un vēsturiskās attīstības apstākļiem.⁷

Tiesību literatūrā ir sastopami atšķirīgi apgalvojumi un terminoloģijas lietojums attiecībā uz to, kāda ir patiesība, kas noskaidrojama civilprocesa ietvaros.