Taisot spriedumus ar atpakaļejošu spēku, Satversmes tiesa ne reizi nav norādījusi atpakaļejoša spēka pieļaujamības kritērijus, nav lietojusi vienotu juridisku terminoloģiju.²

Pēc tiesību doktrīnas likumiem un tiem pielīdzinātiem konstitucionālo tiesu spriedumiem nav atpakaļejoša spēka. Atpakaļejošs spēks ir kā recidīvs no tiem laikiem un idejām, kur tiesību subjektam bija atvēlēta vien varas iegribu beziebildumu izpilde. Mūsdienās atpakaļejošs spēks pieļaujams vienīgi, ja tiek uzlabots personas stāvoklis pret valsti (pazeminot nodokļus, samazinot pensijas vecumu u.tml.). Pieļaujot to pret personām – preču un pakalpojumu tirgus dalībniekiem – tiek radīta nedrošība par noteikumiem, ar kuriem viņi bija rēķinājušies, stājoties civiltiesiskās attiecībās.

Augstākās tiesas Senāts, uzdodot Eiropas Savienības Tiesai prejudiciālus jautājumus par ES direktīvās³ noteikto obligātās apdrošināšanas apjomu, pauda uzskatu, ka skaidri jānosaka izmaksājamās apdrošināšanas atlīdzības robežas, lai nodrošinātu, ka cietusī persona saņem noteiktu kompensāciju par nodarīto kaitējumu. Vienlaikus tādā veidā tiktu nodrošināta zaudējumu nodarījušā transporta līdzekļa īpašnieka un tā atbildības apdrošinātāja interešu aizsardzība, kam atšķirībā no cietušās personas ir atšķirīgi mērķi un intereses.