Atskatoties atpakaļ uz diskusijām, dažādajiem viedokļiem, kas apvija un pavadīja šo grozījumu izstrādi un virzību, jāatzīst, ka viedokļu atšķirības sabiedrībā uzvirmo arī šobrīd – vairāk nekā gadu pēc šo grozījumu aktīvas lietošanas praksē. Tāpēc, lai arī šo grozījumu izstrādes laikā un likumprojektu pamatojumos tas tika uzsvērts, būtu vēlreiz jāatgādina, ka solis, ko ir spērusi Latvija ar šo regulējumu, ir bijis jauns skatījums uz vardarbības novēršanu Latvijas mērogā, bet ne Eiropas vai citu valstu mērogā. Latvijai vairākas ANO un Eiropas Padomes komitejas, kas vērtē virkni Latvijai saistošo cilvēktiesību instrumentu piemērošanu un efektivitāti, savos ieteikumos un rekomendācijās, jau, sākot ar 2004. gadu, bija uzsvērušas šāda aizsardzības pasākuma nepieciešamību gan regulējuma, gan arī izpildes līmenī.¹ Eiropas Savienības valstīs šāda vai līdzīga veida aizsardzības regulējums, kas ļauj ar civiltiesiskiem vai administratīviem līdzekļiem risināt vardarbības situācijas ģimenē, ir pastāvējis vairāku gadu garumā, pirms tādu ieviesa Latvija. Turklāt vairākās valstīs šāds regulējums ir spēkā vairāk nekā desmit gadus (šie pagaidu aizsardzības pasākumi ir zināmi ar nosaukumiem restraining order, protection order). Tieši tāpēc, ka šādi aizsardzības pasākumi pastāv vairākās valstīs, Eiropas Savienības ietvaros, stiprinot kopējo tiesiskuma telpu, 2013. gadā tika pieņemta regula, kas paredz šādu aizsardzības pasākumu atzīšanu un izpildi starp dalībvalstīm,² lai ierobežojumi, kas noteikti vardarbīgajai personai, nezaudētu savu spēku un iedarbību tikai tāpēc, ka cietusī persona vai vardarbīgā persona ir pārcēlusies uz citu ES dalībvalsti.