Publiskās ielas, ceļus un laukumus raksturo to pieejamība neierobežotam personu lokam un to daudzslāņainais raksturs, spējot vienlaikus kalpot ne tikai ceļu satiksmei, bet arī citiem lietošanas mērķiem. Ielas¹ lietošanas veidu nošķiršanai ir būtiska praktiskā nozīme, lai noteiktu, vai personas īstenotā ielas lietošanas forma vispār ir atļauta saskaņā ar normatīvo regulējumu, tiesu prakses un doktrīnas atziņām; vai personai ir subjektīvās publiskās tiesības uz ielas izmantošanu; vai personas īstenotajai ielas lietošanas formai ir nepieciešama atļauja, kādā formā tā ir izdodama un kādi lietderības apsvērumi iestādei ir jāizdara atļaujas izdošanas procesā.

I. Ielas, ceļa un laukuma institūta saturs

1. Publiskas lietas raksturs

Publiskās ielas, ceļi un laukumi ir vispārējā lietošanā² esošas publiskas lietas, kas ir pieejamas neierobežotam personu lokam.³ Atsaucoties uz likuma "Par pašvaldībām" 77. panta otro daļu,⁴ kas noteic, ka pašvaldības īpašums, tostarp ceļi, ielas un laukumi, izmantojams attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju vajadzību apmierināšanai, arī Augstākā tiesa ir atzinusi, ka ielām⁵ un laukumiem⁶ ir publiskas lietas statuss. Ielu, ceļu un laukumu sabiedriskās pieejamības kontekstā jēdzienu "publiska lieta" iespējams aizstāt arī ar jēdzienu "publiska jeb sabiedriska vieta"⁷ vai "publiska ārtelpa" (tās sastāvdaļa).⁸

2. Ielas publiski tiesiskais statuss

a) Piešķīruma institūts

Publiskas lietas statusu iela iegūst ar piešķīrumu (Widmung) – speciālu tiesību aktu, kurā ietverts ielas veids (klasifikācija) atkarībā no tās nozīmīguma ceļu satiksmē, lietošanas mērķis un lietošanas apjoms.⁹ Ielas piešķīrumam parasti ir vispārīgā administratīvā akta forma, un tas ir liettiesisks (uz lietu vērsts).¹⁰ Tomēr noteiktās situācijās iela var būt ieguvusi publiskas lietas statusu arī bez piešķīruma, ja tā ir tikusi ilgstoši publiski lietota.¹¹

Pēc tam, kad piešķīrums ir stājies spēkā, ielas sākotnējais statuss un lietošana var tikt ierobežota (Teileinziehung), piemēram, ierīkojot gājēju zonu. Tāpat piešķīrumā noteiktais mērķis un ielas statuss var tikt mainīts, noteicot ielai citu veidu (Umstufung). Iela savu statusu var arī pilnībā zaudēt, ja tā vispār vairs netiek izmantota satiksmē, vai arī ielas likvidēšana ir nepieciešama būtiskas sabiedrības intereses nodrošināšanai (Einziehung).¹² Izmaiņas piešķīrumā un tā atcelšana ir jānoformē tādā pašā formā kā piešķīrums.¹³

b) Ielas statusa iegūšana, maiņa un zaudēšana

Kā savā praksē atzinusi Augstākā tiesa, tā kā ielas (ceļa) ierīkošanas (likvidēšanas), kā arī publiskā statusa noteikšanas (izbeigšanas) kārtība normatīvajos aktos īpaši nav noteikta, tiesiskās situācijas risinājums ir meklējams tiesību normās, kas nosaka pašvaldības kompetenci šajā jomā, proti, likuma "Par pašvaldībām" 77. pantā.¹⁴

Teritorijas plānošanas konteksts

Teritorijas plānojums var būt obligāts priekšnoteikums, lai pieņemtu lēmumu par publiska ceļa izveidošanu (likvidēšanu), ievērojot publiskā ceļa izvietojuma jautājuma nozīmīgumu un komplekso raksturu.¹⁵ Tomēr ir iespējama situācija, kad pašvaldībai ir pienākums pieņemt individuālu lēmumu. Šāds pienākums var izrietēt no augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Ja individuāla lēmuma nepieņemšanas gadījumā tiktu pārkāptas, piemēram, personas tiesības uz veselību, dzīvību, privātās dzīves neaizskaramību un īpašumu, pašvaldības rīcības brīvība var būt samazināta līdz nullei un tai būtu jāizdod individuāls administratīvais akts. Tādā gadījumā prasījums par ceļa izveidošanu (slēgšanu vai pārvietošanu) būs skatāms administratīvā procesa kārtībā.¹⁶ Lai arī šīs atziņas tika izdarītas autoceļu kontekstā, Augstākā tiesa vēlāk atzinusi, ka tās mutatis mutandis piemērojamas arī attiecībā uz pašvaldību ielām.¹⁷

Tas, ka ielas izveidošana, likvidēšana un tās statusa grozīšana ir skatāma teritorijas plānošanas normatīvo aktu gaismā, izriet gan no Ministru kabineta 2013.