Iestādes solījuma jēdziens

Iestādes solījums Latvijas normatīvajos aktos tieši nav regulēts, taču tas netieši izriet no Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 10. panta, kas regulē tiesiskās paļāvības principu, nosakot, ka "privātpersona var paļauties, ka iestādes rīcība ir tiesiska un konsekventa". Tiesu praksē minētā tiesību norma tiek piemērota tādējādi, ka vispirms tiek prasīts konstatēt kaut ko, kas tiek raksturots kā "skaidrs iestādes izteikums", uz ko persona varēja paļauties.² Līdz ar to tiesiskās paļāvības princips attiecas ne tikai uz jau izdotu administratīvo aktu, bet arī uz solījumiem un norādēm (uzziņu).³

Tiesību literatūrā administratīvi tiesisks solījums tiek skaidrots kā valsts pārvaldes iestādes izteikums veikt vai atturēties no kādas pārvaldes darbības. Šādam iestādes izteikumam nav privātpersonai saistoša rakstura, bet tas var būt saistošs iestādei. Turklāt tam trūkst ietekmes uz lietas faktiskajiem apstākļiem.⁴ Tāpat jānorāda, ka persona var atsaukties tikai uz tādu solījumu, kas tieši attiecas uz tās subjektīvajām tiesībām.

Latvijā atšķirībā, piemēram, no Vācijas jēdzieni "iestādes solījums" un "iestādes apsolījums" saturiski netiek nošķirti, lietojot tos kā sinonīmus. Turklāt, ņemot vērā iestādes solījuma galveno pazīmi (solīt veikt vai atturēties no kādas pārvaldes darbības), minētie jēdzieni praksē nereti tiek attiecināti arī uz situācijām, kad šāda satura izteikums izriet no administratīvā akta⁵ vai iestādes prakses.⁶ Tomēr aplūkotā tiesību institūta jēga ir tieši tajā, ka caur to tiek aizsargāta tādas personas tiesiskā paļāvība, kas radusies tādas iestādes rīcības rezultātā, ko tieši neregulē likums. Līdz ar to šī darba autore ierosina vai nu ievērot stingru nošķīrumu starp tādām iestādes darbības formām kā administratīva akta izdošana, faktiskā rīcība, uzziņa, iestādes prakse un iestādes solījums/apsolījums, vai arī izdalīt iestādes solījumu plašākā nozīmē, tajā ietverot jebkādu iestādes darbību, tajā skaitā arī administratīvo aktu un iestādes praksi, caur kuru tiek solīts veikt kādu pārvaldes darbību vai atturēties no tās, (iestādes solījums) un iestādes solījumu šaurākā nozīmē, kas attiektos vien uz tādu iestādes rīcības veidu, ko šobrīd likums tieši neregulē (iestādes apsolījums).⁷

Attiecībā uz iestādes solījuma formu Latvijā netiek izvirzītas konkrētas prasības. Tas var tikt izteikts gan rakstveidā, gan mutvārdos, gan ar konkludentām darbībām.⁸ Šādu iestādes solījuma formas izpratni uzskatāmi atspoguļo arī Latvijas tiesu prakse, kur solījuma forma netiek atsevišķi analizēta. Līdzīgi iestādes solījuma formas jautājumu risina arī Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST), atzīstot, ka iestādes pārstāvības formai, dodot solījumu, nav nozīmes.⁹ Arī Vācijā iestādes solījuma došanas forma vispārīgi nav noteikta. Taču rakstveida forma kā spēkā esības priekšnoteikums tiek izvirzīta tādiem solījumiem, kuru priekšmets ir noteikta administratīva akta izdošana vai neizdošana (apsolījumi).¹⁰

Interesants ir jautājums par to, vai iestāde solījumu var izteikt arī caur bezdarbību. Ņemot vērā Vācija administratīvajās tiesībās pausto atziņu, ka administratīvi tiesiskās gribas izteikumiem bez administratīvā akta rakstura atbilstoši piemērojami noteikumi par privāttiesisko gribas izteikumu,¹¹ atbildi varētu meklēt Latvijas Civillikumā. Savukārt Civillikuma 1430. pants nosaka, ka klusēšana kā pilnīga bezdarbība juridiski nav nozīmīga, izņemot īpaši likumā paredzētos gadījumos.¹² Likumā tieši paredzētus izņēmuma gadījumus attiecībā uz iestādes solījumu būtu lieki meklēt, taču ir pamats pieņemt, ka praksē šādi izņēmuma gadījumi varētu parādīties, īpaši ņemot vērā, ka attiecībā uz iestādi un tās darbību ir izvirzāmas stingrākas prasības nekā uz privātpersonu.