Ievads

Ar kriminālprocesa mērķi šī raksta kontekstā autori šauri izprot noziedzīga nodarījuma izdarīšanā patiesi vainīgās personas noskaidrošanu, tās vainas pierādīšanu un notiesāšanu, savukārt nevainīgas personas – attaisnošanu.¹ Protams, minētais nav iedomājams ārpus Kriminālprocesa likuma (turpmāk – KPL) 1. panta ietvara, kur KPL mērķis definēts kā kriminālprocesuālā kārtība, kas "nodrošina efektīvu Krimināllikuma normu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē".

2014. gada 25. jūnijā stājās spēkā grozījumi KPL, papildinot KPL 500. pantu ar ceturto daļu, kas tagad nosaka: "Ja krimināllietā kā pierādījumu izmanto operatīvās darbības pasākumos iegūtās ziņas, tikai tiesa (autoru izcēlums) pēc prokurora, cietušā, apsūdzētā vai viņa aizstāvja motivēta lūguma drīkst iepazīties ar operatīvās darbības materiāliem, kas nav pievienoti krimināllietai un kas attiecas uz pierādīšanas priekšmetu, lietas materiālos un nolēmumā norādot, ka šie materiāli ir izvērtēti".

Kaut arī sākotnēji varētu šķist, ka minētie grozījumi vērsti uz KPL 15. pantā paredzēto garantiju stiprināšanu, tomēr jāatzīst, ka grozījumu efekts varētu izrādīties gluži pretējs. Proti, KPL 500. panta ceturtās daļas piemērošana ar vislielāko varbūtību varētu negatīvi ietekmēt krimināllietu izskatīšanas objektivitāti un ievērojami kaitēt kriminālās justīcijas interesēm.

Vispirms jānorāda, ka KPL 500. panta ceturto daļu pietiekami pamatoti varētu dēvēt arī par teorētisku "svešķermeni" kopējā kriminālprocesuālo normu sistēmā. Pretēji KPL 48. panta otrās daļas 3. punktā noteiktajam, minētā tiesību norma tiesai uzliek funkciju, kas ir pilnīgi nepamatoti atvasināta no Latvijas kriminālprocesam svešā objektīvās izmeklēšanas principa. Proti, pašai aktīvi iesaistoties materiālās jeb objektīvās patiesības noskaidrošanā,² tiesa līdz ar to faktiski iejaucas apsūdzības uzturēšanā vai aizstāvības realizēšanā. Domājams, ka tiesai, ievērojot no KPL un likuma "Par tiesu varu" izrietošo sacīkstes principa dominanci krimināllietu izskatīšanā tiesā,³ tomēr būtu jāpilda pietiekami pasīvā "neitrālā arbitra"⁴ loma, izskatot apsūdzības uzturētāja celtās apsūdzības pamatotību, uzklausot pušu (jeb, KPL terminoloģijā runājot, kriminālprocesā iesaistīto personu – apsūdzības uzturētāja, no vienas puses, un apsūdzētā un viņa aizstāvja, no otras puses) vērtējumu par tiesas sēdē pārbaudītiem pierādījumiem un vienlaikus pašai aktīvi neiesaistoties pierādīšanā.⁵

Šajā kontekstā jāpiekrīt KPL 500. panta ceturtās daļas pieņemšanas gaitā izteiktajiem iebildumiem par situācijas nepieļaujamību, kad "tiesnesis zina vairāk par lietas dalībniekiem".⁶ Tomēr jāatrunā, ka vienlaikus autori nevar piekrist viedoklim, ka ar operatīvās darbības materiāliem, kas nav pievienoti krimināllietai, tad būtu jāiepazīstina arī apsūdzības uzturētājs, apsūdzētais vai viņa aizstāvis. Domājams, ka tiesas procesa uzmanības centrā ir jābūt likumā noteiktajā kārtībā iegūtiem pierādījumiem, kurus ir iespējams pilnvērtīgi pārbaudīt KPL procesuālajā kārtībā (t.sk. ievērojot tiešuma un mutiskuma prasības), savukārt operatīvās darbības materiāliem drīzāk jākalpo tiem mērķiem, kuru dēļ operatīvā darbība vispār tiek veikta.

Turklāt autoriem šķiet visai naiva cerība, ka operatīvās darbības materiālos (vismaz tajos, ko uzrādītu tiesai), pēkšņi sensacionāli atrastos kādas apsūdzēto attaisnojošas ziņas par faktiem.

Jebkurā gadījumā, autoru ieskatā, nav pieļaujama situācija, ka tiesa izdara secinājumu par apsūdzības uzturētāja celtās apsūdzības pamatotību, vadoties (vai vismaz ietekmējoties) no krimināllietas materiāliem nepievienotām (ārpusprocesuālām) operatīvajām ziņām, kuras nereti ir vienīgi baumas, pieņēmumi, minējumi, bet operatīvās darbības subjekta negodprātības gadījumos – arī falsifikācija. Taču KPL 500. panta ceturtās daļas nosacījumi diemžēl pieļauj iespēju jebkuru šādu "operatīvo informāciju" instrumentalizēt tādējādi, lai to izmantotu kā līdzekli tiesneša iekšējās pārliecības ietekmēšanai.

Līdzīgi iebildumus raisa arī Operatīvās darbības likuma 24. panta ceturtā daļa, kurā noteikts: "Veicot operatīvo darbību krimināllietā, ar visu operatīvās darbības procesā iegūto informāciju šajā lietā jāiepazīstina procesa virzītājs."

Kā norādīts Operatīvās darbības likuma vienīgajā komentējošās literatūras avotā, "[24.] panta ceturtā daļa [pat] kategoriski [prasot] iepazīstināt procesa virzītāju krimināllietā ar visu tajā iegūto operatīvo informāciju. Šīs prasības mērķis [esot] nepieļaut viņa ietekmēšanu izmeklēšanas virzībā, iepazīstinot tikai ar vienpusīgo informāciju, kura apstiprina operatīvās darbības subjekta amatpersonas izvirzīto vai atbalstīto versiju un noklusējot faktus un apstākļus, kas norāda uz tās nepamatotību".