Piedāvātā raksta ietvaros īpaši vēlos pievērsties pēclikumdošanas (ex post) fāzei, jau ne pirmo reizi citējot franču jurista Žana Karbonjē šajā sakarībā savā laikā rakstīto, ka likumdošanas process ir ne tikai tiesību normu radīšana un to izsludināšana, bet arī "savdabīgs serviss pēc pārdošanas", jo pēc jaunā likuma izdošanas jāveic statistikas datu vākšana un periodiskas aptaujas, lai pārliecinātos par tā neefektivitāti. Ja tāda konstatēta, novēršanai un likuma padarīšanai par darbojošos atkarībā no situācijas var tikt izmantoti oficiāli izskaidrojumi, dienesta instrukcijas, prokuratūras iejaukšanās, bet nopietnākos gadījumos – jauna griešanās pie likumdevēja.³ Pievienojoties V. Zahara paustajam, ka tikai prakse var apstiprināt, vai visas likumos iestrādātās normas būs dzīvotspējīgas un praktiski vērtīgas,⁴ analīzes priekšmets obligāti papildināms ar jaunā likuma piemērošanas prakses izpēti un analīzi. Jāpiezīmē, ka plašāka vai šaurāka pēc satura prakses analīze rodama atsevišķu tiesību pētnieku publikācijās⁵ un pētījumos par konkrētas krimināltiesību normas vai normu grupas piemērošanu, kas sniedz zināmu ieskatu, taču ne pilnīgu situācijas raksturojumu.

Publikācijas saturs galvenokārt tiks saistīts ar grozījumiem Krimināllikumā, kas stājās spēkā 2013. gada 1. aprīlī,⁶ un tiek dēvēti par otro nozīmīgāko krimināltiesību reformu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.⁷ Kā zināms, grozījumi skāra kā Krimināllikuma⁸ (turpmāk arī – KL) Vispārīgās daļas institūtus, tā arī Sevišķās daļas normās ietverto noziedzīgo nodarījumu sastāvus un par to izdarīšanu noteiktos sodus, ievērojami paplašinot iespēju piemērot brīvības atņemšanai alternatīvos sodus. Ar grozījumiem tika konkretizēts soda mērķis un noteikti jauni kritēriji un nosacījumi soda piemērošanai.

Šogad notikušās Latvijas Universitātes 73. konferences ietvaros krimināltiesisko zinātņu sekcijā, kas tematiski bija veltīta Krimināllikuma 15 gadiem, jau tika prezentēts šā raksta autores ziņojums par grozījumiem Krimināllikumā un to piemērošanu sodu noteikšanas praksē, kas publicēts arī konferences rakstu krājumā.⁹ Taču, ņemot vērā publikācijas ierobežoto apjomu, tajā iezīmētas tikai sodu piemērošanā vērojamās tendences, kuru plašāka analīze, ilustrējot ar konkrētiem prakses piemēriem par laika posmu pēc 2013. gada 1. aprīļa,¹⁰ tiek piedāvāta šajā rakstā, kurā tiks aplūkota, pirmkārt, soda noteikšana par vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas agrāk veidoja kvalificējošu pazīmi – noziedzīgu nodarījumu atkārtotību, un, otrkārt, soda veidu izvēle sakarā ar brīvības atņemšanas soda minimālo robežu pārskatīšanu Sevišķās daļas pantu sankcijā un brīvības atņemšanai alternatīvo sodu ietveršanu par smagiem noziegumiem visos gadījumos, ja par to izdarīšanu paredzētais brīvības atņemšanas sods nepārsniedz piecus gadus. Piedāvājot šo ieskatu tiesu praksē, raksta mērķis ir izdarīt secinājumus par to, kā ir mainījusies sodu noteikšanas politika pagājušajos vairāk nekā divos gados un cik lielā mērā tā īsteno ar grozījumiem nospraustos mērķus.

1. Pirms aplūkot jautājumu par soda noteikšanu par vairāku noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, jāsāk ar to, ka līdz 2013. gada 31. martam Latvijas krimināltiesībās kā viens no noziedzīgu nodarījumu daudzējādības veidiem bija izdalīta noziedzīgu nodarījumu atkārtotība, kas atbilstoši KL 25. panta pirmajā daļā noteiktajam veidojās gadījumā, kad viena persona bija izdarījusi divus vai vairākus noziedzīgus nodarījumus, kas paredzēti vienā un tajā pašā Krimināllikuma pantā, vai arī divus vai vairākus noziedzīgus nodarījumus, kas paredzēti dažādos Krimināllikuma pantos, ja atbildība par šādu atkārtotību paredzēta likumā. Likumdevējs vairākās Krimināllikuma normās noziedzīga nodarījuma izdarīšanu atkārtoti atzina par kvalificējošu pazīmi, paredzot par to bargāku sodu. Noziedzīgu nodarījumu atkārtotība tāpat tika atzīta par atbildību pastiprinošu apstākli.

Pamatojot noziedzīgu nodarījumu atkārtotības izslēgšanas nepieciešamību, tika norādīts, ka praksē esošajā regulējumā netiekot izvērtēts vairāku noziedzīgu nodarījumu kaitīgums un to skaits un "tāpēc nav retums, ka par vairākiem atkārtoti izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem personai piespriež pārāk vieglu sodu, notiesā nosacīti, piemēro sodu, kas atbilst minimālajam sodam, ko var piemērot par vienu noziedzīgu nodarījumu".¹¹ Savas pārdomas par Krimināllikuma grozījumiem šajā daļa jau esmu izteikusi iepriekš,¹² tāpēc neatkārtošos, vien piebilstot, ka vaina jau nebija regulējumā, bet gan tā piemērošanā praksē, ko varēja un vajadzēja koriģēt.

Jaunajā regulējumā, izslēdzot atkārtotību kā kvalificējošu pazīmi, uz visiem gadījumiem tika attiecināta KL 50. pantā noteiktā kārtība, proti, ja persona izdarījusi divus vai vairākus patstāvīgus noziedzīgus nodarījumus, tiesa, taisot spriedumu, un prokurors, sastādot priekšrakstu par sodu, nosaka sodu atsevišķi par katru noziedzīgo nodarījumu. Galīgais sods šādā gadījumā nosakāms pēc noziedzīgu nodarījumu kopības, ietverot vieglāko sodu smagākajā vai arī pilnīgi vai daļēji saskaitot piespriestos sodus, kas attiecināms tikai uz kriminālpārkāpumiem un mazāk smagiem noziegumiem (KL 50. panta otrā daļa), un pilnīgi vai daļēji saskaitot piespriestos sodus, ja vismaz viens no noziedzīgajiem nodarījumiem, kas veido noziedzīgo nodarījumu kopību, ir smags vai sevišķi smags noziegums (KL 50. panta trešā daļa). Tiesai piešķirtas tiesības, nosakot kopējo soda apmēru vai laiku, pārsniegt maksimālo soda apmēru vai laiku, kāds paredzēts par smagāko no izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, bet ne vairāk kā par pusi no maksimālā soda apmēra vai laika, kāds paredzēts par smagāko no izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem.

Nosakot šādu soda piemērošanas kārtību par vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem, tika pausta pārliecība, ka tādā veidā "katrs izdarītais noziedzīgais nodarījums tiks novērtēts ar sodu, šo noziegumu kopums netiks kvalificēts kā viens noziedzīgs nodarījums, tādējādi nodrošinot to, ka galīgā soda noteikšana būs atkarīga no konkrēti izdarīto noziegumu kopskaita, tādējādi nodrošinot taisnīgu soda noteikšanas kārtību".¹³

Iecere neapstrīdami ir vērtējama pozitīvi, taču ieskatam tiek piedāvāti daži prakses piemēri.

• M.S., atbrīvots no soda izciešanas iestādes 2012. gada 28. oktobrī, laika posmā no 2012. gada 6. novembra līdz 25. novembrim izdarīja piecas svešas mantas nolaupīšanas, kas saistītas ar vardarbību un vardarbības piedraudējumu (laupīšanu) un svešas mantas atklātu zādzību nelielā apmērā. Pirmās instances tiesas sēdē prokurore grozīja pirmstiesas kriminālprocesā izvirzīto apsūdzību un nolēma saukt M.S. pie kriminālatbildības par katru apsūdzībā norādīto noziedzīgo nodarījumu, kvalificējot tos saskaņā ar KL 176. panta pirmo daļu un 180. panta pirmo daļu un izslēdzot kvalificējošo pazīmi – atkārtotību.

Pirmās instances tiesa,¹⁴ izvērtējot izdarīto noziedzīgo nodarījumu raksturu un radīto kaitējumu, norādīja, ka izdarīti pieci smagi noziegumi un kriminālpārkāpums, apsūdzētais ar savām darbībām apdraudējis ne tikai cietušo mantiskās intereses, bet arī cietušo veselību, nodarot cietušajiem mantisku zaudējumu un fiziskas sāpes, kā arī morālas ciešanas. Turklāt prettiesiskās darbības vērstas pret nepilngadīgām personām, kurām pretošanās spēja ir mazāka nekā pilngadīgām personām, kas liecina par vainīgā rīcības kaitīguma augstāku pakāpi.