Viens no konkurences tiesību pārkāpumu veidiem, kas kopš 2005. gada ir kļuvis īpaši aktuāls gan Latvijas, gan Eiropas Savienības konkurences tiesību piemērošanas kontekstā, ir aizliegtā informācijas apmaiņa starp konkurentiem. Latvijas konkurences tiesību piemērošanas prakse un konkurences tiesību vēsture kopumā nav tik sena un plaša kā Eiropas Komisijas prakse. Tomēr arī Latvijā aizliegtas informācijas apmaiņa kā konkurences tiesību pārkāpums ir labi zināma. Konkurences padome (turpmāk – KP) aizliegtas informācijas apmaiņas izvērtējumā jau ir izveidojusi vērā ņemamu praksi, kas tirgus dalībniekiem un juristiem ļauj izprast pārkāpuma būtību un izvairīties no šāda pārkāpuma praktiskas īstenošanas. Rakstā tiek analizēta Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta un Eiropas Savienības Tiesas prakse lietās par informācijas apmaiņu konkurences tiesībās.
Tieša vai netieša informācijas apmaiņa starp tirgus dalībniekiem notiek nepārtraukti. Latvijas Republikas (turpmāk – LR) Augstākās tiesas Senāts ir norādījis, ka informācijas apmaiņa ir visuresoša, jo ekonomiski tirgus dalībnieks nedarbojas pilnīgi noslēgti un viens pats. Tas sadarbojas ar citiem tirgus dalībniekiem un patērētājiem, lai iegūtu savai darbībai nepieciešamu informāciju.1
Informācijas apmaiņa uzlabo uzņēmumu efektivitāti un vairumā gadījumu nekādā mērā nerada konkurences izkropļojumus vai vājināšanos. Piemēram, informācijas apmaiņa var likvidēt informācijas asimetrijas problēmas, palielinot tirgus efektivitāti. Uzņēmumi var uzlabot savu iekšējo efektivitāti, savstarpēji apmainoties ar paraugpraksi. Informācijas apmaiņa var arī palīdzēt uzņēmumiem ietaupīt izmaksas, ļaujot samazināt krājumus un nodrošināt ātri bojājošos produktu steidzamāku piegādi patērētājiem. Turklāt informācijas apmaiņa var dot tiešu labumu patērētājiem, piemēram, samazināt meklēšanas izmaksas un paplašināt izvēli.2
No otras puses, informācijas apmaiņa var radīt konkurences ierobežojumus tādos gadījumos, kad tā ļauj uzņēmumiem iegūt informāciju par konkurentu tirgus stratēģiju vai citu komerciāli svarīgu informāciju.3
Eiropas Komisija (turpmāk – Komisija), kas ir Eiropas Savienības līmeņa konkurences uzraugs un viens no Eiropas Savienības konkurences tiesību piemērotājiem, aizliegtas informācijas apmaiņai ir pievērsusi uzmanību jau kopš 1968. gada, kad paziņojumā par uzņēmumu sadarbību4 Komisija aprakstīja konkurences riskus, kas izriet no informācijas apmaiņas. Sākot ar 1970. gadu, Komisija tās pieņemtajos lēmumos no informācijas apmaiņas izrietošo risku skaidrojumu ir sniegusi konkrētāk un kazuistiskāk.
Konkurences likuma (turpmāk – KL) 11. pantā ir noteikts skaidrs un nepārprotams aizliegums tirgus dalībniekiem, saimnieciskās darbības veicējiem, vienoties par tādas informācijas apmaiņu, kas attiecas uz cenām vai realizācijas noteikumiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
