Tieša vai netieša informācijas apmaiņa starp tirgus dalībniekiem notiek nepārtraukti. Latvijas Republikas (turpmāk – LR) Augstākās tiesas Senāts ir norādījis, ka informācijas apmaiņa ir visuresoša, jo ekonomiski tirgus dalībnieks nedarbojas pilnīgi noslēgti un viens pats. Tas sadarbojas ar citiem tirgus dalībniekiem un patērētājiem, lai iegūtu savai darbībai nepieciešamu informāciju.¹

Informācijas apmaiņa uzlabo uzņēmumu efektivitāti un vairumā gadījumu nekādā mērā nerada konkurences izkropļojumus vai vājināšanos. Piemēram, informācijas apmaiņa var likvidēt informācijas asimetrijas problēmas, palielinot tirgus efektivitāti. Uzņēmumi var uzlabot savu iekšējo efektivitāti, savstarpēji apmainoties ar paraugpraksi. Informācijas apmaiņa var arī palīdzēt uzņēmumiem ietaupīt izmaksas, ļaujot samazināt krājumus un nodrošināt ātri bojājošos produktu steidzamāku piegādi patērētājiem. Turklāt informācijas apmaiņa var dot tiešu labumu patērētājiem, piemēram, samazināt meklēšanas izmaksas un paplašināt izvēli.²

No otras puses, informācijas apmaiņa var radīt konkurences ierobežojumus tādos gadījumos, kad tā ļauj uzņēmumiem iegūt informāciju par konkurentu tirgus stratēģiju vai citu komerciāli svarīgu informāciju.³

Eiropas Komisija (turpmāk – Komisija), kas ir Eiropas Savienības līmeņa konkurences uzraugs un viens no Eiropas Savienības konkurences tiesību piemērotājiem, aizliegtas informācijas apmaiņai ir pievērsusi uzmanību jau kopš 1968. gada, kad paziņojumā par uzņēmumu sadarbību⁴ Komisija aprakstīja konkurences riskus, kas izriet no informācijas apmaiņas. Sākot ar 1970. gadu, Komisija tās pieņemtajos lēmumos no informācijas apmaiņas izrietošo risku skaidrojumu ir sniegusi konkrētāk un kazuistiskāk.

Konkurences likuma (turpmāk – KL) 11. pantā ir noteikts skaidrs un nepārprotams aizliegums tirgus dalībniekiem, saimnieciskās darbības veicējiem, vienoties par tādas informācijas apmaiņu, kas attiecas uz cenām vai realizācijas noteikumiem.