Advokatūra institucionāli allaž ir bijusi neatņemama tiesību sistēmas sastāvdaļa. Katras tiesiskas valsts pamatos ir neatkarīga un taisnīga tiesa. Viens no efektīvākajiem līdzekļiem tiesas sprieduma objektivitātes paaugstināšanai ir kvalificētu speciālistu – prāvnieku pārstāvju – līdzdalība tiesās. Šos pārstāvjus dēvē par advokātiem. Saskaņā ar "Latviešu konversācijas vārdnīcu" advokāta uzdevums ir ne vien aizstāvēt privātpersonu intereses tiesā, bet arī palīdzēt tiesai noskaidrot lietas patiesos apstākļus, kalpot taisnīgai tiesai un tiesiskai iekārtai. ¹

Tikpat nozīmīgs ir bijis arī advokātu korpuss. Daudzi advokāti ir bijuši redzamākie sabiedriskie darbinieki dažādos tautai grūtos brīžos – priekšzīmīgi politiķi un saimnieciskie darbinieki, taču ne tikai. Šajā mazajā rakstā centīšos sasniegt divus mērķus – ieskicēt advokatūras institūcijas nozīmi Latvijas valsts sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, kā arī raksturot advokātu personāliju lomu.

Advokatūra Latvijas teritorijā ir attīstījusies jau pirms Pirmā pasaules kara. Neraugoties uz Baltijas guberņu īpašo stāvokli, baltvāciešu kulturālo, politisko un saimniecisko dominanci un līdz ar to latviešu apdzīvoto teritoriju drošu noturēšanu Eiropas orbītā, reformas 19. gadsimta beigās cariskajā Krievijā iezīmēja nopietnus draudus līdzšinējai kārtībai. Sākās visu līdzšinējo Baltijas īpašo privilēģiju likvidācija, teritorijas konsekventa pārkrievošana. Tas, protams, vistiešākajā veidā atsaucās uz tiesību sistēmu. Arī advokatūra, līdzīgi citām iestādēm, tika vienādota ar visā pārējā Krievijā pastāvošo sistēmu. Vidzemes un Kurzemes advokatūra atradās Pēterburgas Tiesu palātas jurisdikcijā.

Advokātu kā tā dēvētās brīvās profesijas pārstāvju darbu ietekmēja autoritārās Krievijas likuma ierobežojumi.