Jēdziens "normu plūdi" Latvijā ir ieņēmis savu pastāvīgu vietu diskusijās un rakstos, kas skar valsts regulējuma īpatnības mūsdienās. Parasti tam pamatā ir kritisks vērtējums par valsts pārmēru sīko detalizācijas pakāpi normatīvo aktu tekstā, kā arī dažkārt tādu sociālo, ekonomisko u.c. procesu vai vērtību normativizēšanu, kas varētu būt pat lieka.

Tomēr par izbrīnu dažkārt var konstatēt, ka normu appludinātajā Latvijas tiesību sistēmā ir dažas gluži sausas salas. Un vēl interesantāk, ka liela daļa Latvijas sabiedrības par to pastāvēšanu nezina un inerces pēc pakļaujas, ievēro un pat vēl praksē nostiprina šo "sauso salu" faktisku normativizēšanu, "lai būtu drošāk".

Daži piemēri. Latvijā daudzus gadus faktiski darbojas "zvērināta tulka" institūts. Daudzi tulkošanas biroji īpaši uzsver to, ka tajos strādājošie tulki ir "zvērināti tulki" (nevis parasti tulki). Piemēram, kādā mājaslapā atrodama šāda definīcija: "Notariāls tulkojums (arī saukts par notariāli apstiprinātu jeb notariāli apliecinātu tulkojumu) ir publiska dokumenta tulkojums, kura pareizību ar saviem parakstiem un zīmogu apliecinājuši zvērināts notārs un zvērināts tulks." Tomēr applūstošajā Latvijas normatīvajā regulējumā netiek dota skaidrība, kas, kā un kāpēc viņus "nozvērina". Patiesībā Latvijā zvērināta tulka institūts šobrīd nepastāv.

Šo interesanto fenomenu padziļināti pētījusi prof. Sanita Osipova, konstatējot, ka, "ja attiecībā uz kādu institūtu likumdevējs nav izdevis valsts regulējumu, bet šāds tiesiskais institūts ir sociāli vai juridiski nepieciešams, to atrisina pati sabiedrība, izdomājot kārtību". Savukārt Igaunijā pirmie zvērinātie tulki sāka strādāt jau 2003. gadā. Kopš 2014. gada likuma reformas zvērināts tulks piedāvā dokumentu oficiālā tulkojuma pakalpojumus, kā arī ir atbildīgs par tulkojuma pareizību.

Līdzīgi dažkārt vecāki (pat juristi), pirmoreiz sūtot savas atvases, piemēram, bērnu ansambļa ārzemju braucienā uz Vāciju, ar nedrošu izbrīnu iepazīstas ar Ministru kabineta jau 2010. gadā pieņemtajiem noteikumiem Nr. 721 "Kārtība, kādā bērni šķērso valsts robežu", kas paredz, ka bērnam, ja viņš šķērso "valsts iekšējo robežu", ir nepieciešams vienīgi ceļošanai derīgs dokuments – pase. Valsts iekšējā robeža ir Šengenas valstu ietvaros. Notariāli apliecināta pilnvara standarta gadījumos no vecākiem nav nepieciešama, lai gan praksē vēl joprojām ansambļos un kolektīvos pastāv prakse "drošības pēc" pieprasīt vecāku notariāli apliecinātu pilnvarojumu.

"Sabiedrības izdomātā kārtība" stingri tiek ievērota arī darba tiesībās. Proti, ne Darba likumā, ne citos normatīvajos aktos nav minēts, ka pirms darba līguma noslēgšanas būtu nepieciešams potenciālā darbinieka lūgums darba devējam pieņemt viņu darbā, kā arī rīkojums "Par pieņemšanu darbā". Viss nepieciešamais ir pašā darba līgumā. Šiem lūgumiem un rīkojumiem nav nekādas juridiskās slodzes, tomēr tie tiek pieprasīti un rakstīti gan privātajās struktūrās, gan daudzās valsts iestādēs.