Tiesības uz vienlīdzību ir vienas no fundamentālākajām pamattiesībām. Daudzi tiesību zinātnieki uzskata, ka tieši vienlīdzības ideja ir pamatā taisnīguma koncepcijai.1 Latvijā vienlīdzības princips konstitucionālā līmenī ir nostiprināts Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 91. panta pirmajā teikumā, kas paredz, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Šā principa uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likuma aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām.2
Vienlīdzības princips ir jāievēro, gan radot tiesību normas, gan tās piemērojot konkrētā gadījumā.3 Tiesu praksē ir skaidrots, ka vienlīdzības principam ir gan materiāltiesiskais aspekts (vienlīdzība likuma priekšā), gan procesuāltiesiskais aspekts. No procesuālo tiesību viedokļa vienlīdzības princips nosaka, ka, pastāvot vienādiem faktiskajiem un tiesiskajiem lietas apstākļiem, iestāde un tiesa pieņem vienādus lēmumus (pastāvot atšķirīgiem faktiskajiem vai tiesiskajiem lietas apstākļiem – atšķirīgus lēmumus).4 Šādā nozīmē vienlīdzības princips ir nostiprināts Administratīvā procesa likuma 6. pantā.
Šajā rakstā atbilstoši šā principa procesuāltiesiskajam aspektam tiks analizēta vienlīdzības principa piemērošana administratīvajā procesā. Turklāt, tā kā vienlīdzības princips jau ir plaši analizēts tiesību doktrīnā un arī tiesu praksē, rakstā plašāka uzmanība tiks pievērsta tikai vienam ar šā principa piemērošanu saistītam jautājumam. Proti, autors meklēs atbildi uz jautājumu, vai vienlīdzības princips administratīvajā procesā var tikt piemērots arī tad, ja salīdzināmā situācija ir prettiesiska.
Rakstu sagatavot autoru pamudināja dalība administratīvajā procesā, kurā kāda valsts pārvaldes iestāde no piemērojamo tiesību normu viedokļa analoģiskos apstākļos vairākkārt izdeva vienāda satura administratīvos aktus, taču tad nolēma savu praksi mainīt, izdodot privātpersonai nelabvēlīgu administratīvo aktu. Kā šādas prakses maiņas pamatojumu iestāde norādīja vienīgi to, ka iepriekšējā prakse bijusi prettiesiska, tādēļ vienlīdzības princips šādā gadījumā privātpersonu neaizsargā. Minētais administratīvais process ir noslēdzies, tāpēc šā raksta mērķis nav pamatot autora pozīciju kādā konkrētā administratīvajā lietā, bet gan tikai rosināt teorētisku diskusiju.
Šā brīža pieeja
2003. gadā tika publicēts Egila Levita raksts "Par tiesiskās vienlīdzības principu. Par līdztiesību likuma un tiesas priekšā un diskriminācijas aizliegumu. Par Satversmes 91. pantu",5 kuram ir bijusi un joprojām ir milzīga nozīme, veidojot Latvijas juristu izpratni par vienlīdzības principa teorētiskajiem aspektiem un tā piemērošanu praksē. Minētajā rakstā, atsaucoties uz Vācijas Federālās Administratīvās tiesas un Šveices Federālās tiesas praksi, secināts, ka tiesiskās vienlīdzības princips nerada tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi, ja salīdzināmā situācija ir prettiesiska.6 Tāds pats secinājums vēlāk tika norādīts arī Satversmes 91. panta komentārā7 un Administratīvā procesa likuma 6.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.