1. Cēloniskā sakara regulējums

Cēloniskā sakara regulējums expressis verbis, kad likumdevējs ir izlēmis reglamentēt cēlonību un cēloniskā sakara saturu, ir rets gadījums. Šāds tiešs regulējums konstatējams vien atsevišķās Eiropas valstīs¹ vai Eiropas Kopējā modeļa projektā.² Šāda tieša regulējuma nav arī Latvijas civiltiesībās, kā jau pamatoti uz to ir norādījis prof. K. Torgāns.³ Taču Latvijas tiesībās cēloniskā sakara konstatēšanas nepieciešamība paredzēta netieši līdzīgi kā citu Eiropas valstu, kā Francijas un Vācijas civiltiesību kodifikācijās, parasti likumdevējam regulējumā izmantojot terminu "izdarījis" (angļu val. caused – burtiski "izdarījis", "pieļāvis", "izraisījis"), kas parasti norāda uz cēloniskā sakara nepieciešamību.⁴

Šādas netiešas norādes uz cēloniskā sakara nepieciešamību ir konstatējamas arī Latvijas civiltiesību regulējumā – gan saistību tiesību vispārīgajā daļā, gan saistību tiesību sevišķajā daļā, gan atsevišķu tipisku līgumu vai tipisku deliktu gadījumā.

Tā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma (turmpāk – Civillikums) 1635. panta pirmā daļa paredz, ka "[k]atrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts [autora izcēlums] kaitējums (arī morālais kaitējums), dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot". Kā redzams no šīs normas, kura vienlīdz attiecas kā uz līgumiskajiem, tā arī uz ārpuslīgumiskajiem pārkāpumiem (kaut gan šāds viedoklis nav uzskatāms par vispārpieņemtu Latvijas civiltiesību literatūrā⁵), katra tiesību aizskāruma gadījumā kaitējums jāatlīdzina tikai un vienīgi tam, kura darbības rezultātā, proti, cēloniskā sakara konstatēšanas gadījumā starp pārkāpēja prettiesisko rīcību un nodarīto kaitējumu, šis kaitējums nodarīts.

Cēloniskais sakars ir paredzēts atsevišķos civiltiesiskās atbildības veidos kā atsavinātāja atbildībā (Civillikuma 1603. panta 5. punkts, 1624. pants); ļaunā nolūkā izdarītas darbības seku regulējumā (Civillikuma 1643. pants); nolūka vai neuzmanības gadījumā (Civillikuma 1641. un 1644. pants) u.c. gadījumos.

Cēloniskais sakars netieši ir paredzēts atsevišķos tiesību aizsardzības līdzekļos, piemēram, zaudējumos attiecībā uz vispārīgo zaudējumu atlīdzināšanas pienākumu (Civillikuma 1779. pants, kura regulējums satur terminu "nodarījis"); attiecībā uz zaudējumu veidiem atkarībā no cēloniskā sakara rakstura Civillikuma 1773.–1775. pantā;⁶ saistībā ar cietušā rīcību un radīto kaitējuma apmēru (Civillikuma 1776. panta otrā daļa); zaudējumu paredzamību, kas parasti tiek aplūkots cēlonības aspektā⁷ (Civillikuma 1779.¹ pants).

Tāpat cēloniskā sakara regulējums sastopams atsevišķos deliktos, piemēram, atsevišķu noziedzīgo nodarījumu rezultātā nodarītā kaitējuma gadījumā (Civillikuma 1635. panta trešā daļa, kura analizēta tālāk); miesas bojājumos (Civillikuma 2347. panta pirmā daļa, kurā ir norāde uz terminu "nodara", vai šī panta otrā daļa, kura satur terminu "nodarījis"); nodarījumi pret personisko brīvību, godu, cieņu un nevainību (Civillikuma 2352.–2353. pants, kuros paredzēti termini "laupījis", "nodarījis" vai "izvarojis"); izmešanas, izliešanas vai izkrišanas delikti (Civillikuma 2358. pants – satur terminu "nodara"); kustoņu nodarītā kaitējuma gadījumā (Civillikuma 2363. pants – ietver terminu "nodarītiem").

Turklāt arī speciālajos likumos, kā, piemēram, intelektuālā īpašuma likumos, paredzētas normas par zaudējumu atlīdzināšanu, it sevišķi jāņem vērā t.s. licenciāta kritērijs;⁸ videi nodarītā kaitējuma gadījumā, kad saskaņā ar principu "piesārņotājs maksā" izdevumus sedz subjekti, kuri "saistīti ar tās darbības dēļ radīta piesārņojuma novērtēšanu, novēršanu, ierobežošanu un seku likvidēšanu";⁹ vai pacientam nodarītā kaitējuma gadījumā, ņemot vērā to, ka "[p]acientam ir tiesības uz atlīdzību par viņa dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu".¹⁰

Nedz Latvijas civiltiesības, nedz citu Eiropas valstu likumi (izņemot angloamerikāņu tiesību sistēmu, kurā atsevišķos izņēmuma gadījumos cēloniskais sakars tiek prezumēts,¹¹ tāpat kā atsevišķos izņēmuma gadījumos angloamerikāņu tiesību sistēmā nav pat jākonstatē kaitīgo seku iestāšanās pārkāpuma esamībai¹²), neparedz cēloniskā sakara prezumpciju, proti, tādus civiltiesiskās atbildības modeļus, kuros cēloniskā sakara esamība tiek nodibināta uz likuma pamata.¹³ Šāda nostāja ir viegli saprotama, jo cēloniskā sakara konstatēšana pamatojas uz konkrētas civiltiesiskās attiecības vērtējumu, kuru iepriekš nevar reglamentēt normatīvi; pretējā gadījumā civiltiesību regulējums atgrieztos pie nevajadzīgas, pat neiespējamas kazuistikas.