Ja zivi vērtēsiet pēc tās spējas uzrāpties kokā, tad viņa tā arī nodzīvos savu dzīvi domādama, ka ir neglābjami stulba. (Alberts Einšteins)

Ir pamats uzskatīt, ka vēl joprojām daudzās sabiedrībās, tostarp Latvijā, valda uzskats, ka invaliditāte (kas īpaši attiecas uz cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem) ir katras individuālās personas problēma, nevis sabiedrības radīti šķēršļi pilnvērtīgai līdztiesībai un iekļaušanai.¹ Cilvēkam, izmantojot medicīniskus līdzekļus (ārstniecību, terapiju utt.), pašam jāpārvar savas "problēmas" un jāpielāgojas sabiedrībā vispārpieņemtiem sadzīves principiem. Šādu pieeju sauc par medicīnisko jeb "trūkumu" modeli.

Tomēr uz invaliditāti iespējams paskatīties arī atšķirīgi. Traucējumi ir fizisks fakts, bet invaliditāte ir sociāla konstrukcija.² Nenoliedzami, ka cilvēks var būt zaudējis redzi, viņš var pārvietoties ratiņkrēslā vai viņam var būt intelektuālās attīstības traucējumi, bet šie ierobežojumi kļūst par invaliditāti tikai tad, ja sabiedrība nav gatava cilvēku pieņemt tādu, kāds viņš ir, un nav gatava sniegt nepieciešamo atbalstu vai pielāgojumus, lai persona varētu īstenot savas tiesības un intereses līdzvērtīgi ar citiem. Tādējādi invaliditāte nav katra atsevišķā cilvēka problēma,³ bet gan sabiedrības problēma un valsts ir atbildīga par strukturālu, vides, komunikācijas, juridisku un attieksmes šķēršļu likvidēšanu, kas noteiktiem cilvēkiem vai cilvēku grupām liedz vienlīdzīgā līmenī sazināties ar citiem cilvēkiem. Šādu pieeju sauc par sociālo modeli.⁴

1. ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām un Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse

Sociālā modeļa pieeja ir 2006. gada 13. decembrī pieņemtās ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām⁵ (turpmāk – ANO Konvencija) pamatā. Tās 1. pantā norādīts, ka "pie personām ar invaliditāti pieder personas, kurām ir ilgstoši fiziski, garīgi, intelektuāli vai maņu traucējumi, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt to pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību sabiedrības dzīvē vienlīdzīgi ar citiem". Savukārt Preambulas e. punktā skaidrots, ka "invaliditāte rodas, cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, saskaroties ar attieksmes un apkārtējās vides šķēršļiem, kas ierobežo vienlīdzīgas iespējas pilnvērtīgi un efektīvi līdzdarboties sabiedrības dzīvē". Tādējādi fiziski vai garīgi traucējumi kļūst par invaliditāti tikai tad, kad nav nodrošināta vides pieejamība.

ANO Konvencija ir nozīmīgs starptautisks dokuments. Pirmkārt, tas ir pirmais juridiski saistošais dokuments, kurā tiek atzīts, ka personas ar invaliditāti ir "pelnījušas" starptautisku cilvēktiesību aizsardzību.⁶ Otrkārt, dokumenta pamatā ir Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas⁷ 1. pants, kas paredz, ka "visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās. Viņiem ir saprāts un sirdsapziņa, un viņiem citam pret citu jāizturas brālības garā". Tādējādi tiek prezumēts, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības uz vienlīdzību, autonomiju, cieņu un neatkarību. Treškārt, tiek uzsvērts, ka invaliditāte nav viena cilvēka problēma, bet ir visas sabiedrības atbildība, nojaucot robežu starp pozitīvajiem (pienākums veikt noteiktas darbības) un negatīvajiem (pienākums atturēties no iejaukšanās) valsts pienākumiem.

Ar ANO Konvenciju netiek radītas jaunas tiesības, bet gan precīzāk izskaidrots jau spēkā esošs tiesību princips – vienlīdzības princips.

1.1. ANO Konvencijas 12. pants – tiesības uz vienlīdzību tiesībspējas un rīcībspējas atzīšanā⁸

Veidojot ANO Konvencijas 12. pantu, bija nepieciešams izšķirties, vai rīcībspēja piemīt kopš dzimšanas un tā ir neatņemama daļa no cilvēka, vai arī rīcībspējas esamība ir jāpierāda. ANO Komitejas par personu ar invaliditāti tiesībām sniegtajā 12. panta skaidrojumā norādīts, ka, personas tiesības uz rīcībspēju un tiesībspēju ir dabiskās tiesības, proti, tās piemīt tikai tāpēc, ka esam cilvēki.⁹ Nosakot personai pienākumu pierādīt tās tiesībspēju un/vai rīcībspēju, personai faktiski jāpierāda, ka tā ir cilvēks. Savukārt rīcībspējas atņemšana ir pielīdzināma personas civiltiesiskai nāvei.¹⁰

Līdz ANO Konvencijas pieņemšanai personu ar invaliditāti uzskatīja par objektu, kuru nepieciešams pasargāt un kura vietā var pieņemt lēmumus, pašu personu lēmuma pieņemšanā iesaistot minimāli vai vispār nemaz. Tas jo īpaši attiecās uz personām ar garīga rakstura traucējumiem, izvirzot tām augstus lēmuma pieņemšanas kvalitātes kritērijus.¹¹ Tomēr ANO Konvencijas 12. panta trešā daļa uzliek par pienākumu valstij izvēlēties nevis vieglāko ceļu – atņemt vai ierobežot personai rīcībspēju, bet sniegt nepieciešamo atbalstu, lai persona pati varētu pieņemt lēmumus.¹² Līdz ar to personu ar invaliditāti vairs nevar uzskatīt par objektu, bet tā jāatzīst par citiem cilvēkiem līdzvērtīgu subjektu, kurai pašai ir lēmumu pieņemšanas tiesības.

Valstij ir pienākums sniegt ne tikai atbalstu tiesībspējas un rīcībspējas īstenošanā, bet ir svarīgi arī nodrošināt aizsardzību. Rīcībspējas atņemšana vai ierobežošana ir ērtākais un ātrākais veids, kā nodrošināt tiesību aizsardzību, proti, personas pieņemtajiem lēmumiem nav juridiski saistošu seku.