Oratori – no sendienām līdz mūsdienu politiķiem

Jau antīkajā pasaulē lielā cieņā bija māksla skaisti runāt, par to liecina grieķu literatūras piemineklis Homēra "Iliāda". Tajā stāstīts, ka Foinīkam, kuram Pēlejs uztic audzināšanā savu dēlu Ahileju, uzdots iemācīt prasmi runāt un būt labam karotājam. Drīz vien radās nepieciešamība pēc daiļrunības teorijas, kuru senajā Grieķijā sauca par retoriku. Tās aizsākumi meklējami Sirakūzās, un, kā norādīja Cicerons, atsaukdamies uz Aristoteli, pēc tirānijas krišanas atkal kuplā skaitā atsākušās civilprāvas. Tas mudināja sacerēt tiesu runas rokasgrāmatas. Par izcilāko Sicīlijas izcelsmes grieķu oratoru uzskatāms Līsijs, savukārt Atēnās tāds bija Dēmostens. Viņam esot bijis iedzimts defekts – šļupstēšana, kuru viņš pārvarējis, dienām ilgi trenējoties, runājot ar akmeņiem mutē. Senajā Romā neapšaubāmi izcilākais orators bijis Cicerons. Arī mūsdienu oratoriem un rakstošajiem oratoriem (žurnālistiem) būtu jāņem vērā trīs viņa likumi: 1) nekad nemelot; 2) nekad nenoklusēt patiesību; 3) teiktais nekad nedrīkst raisīt aizdomas teiktā naidīguma vai neobjektiviātes dēļ. Šajā sakarā piemēri mūsdienās mums tālu nav jāmeklē.

Ir zināmi daudzi izcili oratori, kuru izteicieni saistībā ar svarīgiem vēsturiskiem notikumiem ir vispārzināmi. Tiek izdotas arī grāmatas, kur šie teicieni apkopoti. Viens no senākajiem antīkās pasaules teicieniem ir Cēzara teiktais, šķērsojot Rubikonas upi: "Kauliņi ir mesti" (Alea iacta est). Daudz tiek citēts Vinstons Čērčils un viņa vārdi Anglijas parlamenta apakšnamā 1940. gadā, kad Vācija bija sakāvusi Franciju un Vācijas kara lidmašīnas tika virzītas uz Angliju. Anglijas kara gaisa flote nebija tik spēcīga, vāciešiem bija izdevies sabombardēt Londonu, pat tās apakšnama sēžu zāli. Tomēr angļi cīnījās varonīgi, un Luftwaffe cieta smagus zaudējumus. Čērčils teica: "Nekad agrāk cilvēces konfliktu vēsturē tik daudziem nav bijis tik ļoti jāpatiecas tik nedaudziem" (Never in the field of human conflict was so much owed by so many to so few). Otru sevišķi spārnotu tēzi Čērčils sacījis 1946.