1. Vienkāršā galvinieka atbildība

Saskaņā ar Civillikuma 1702. pantu galvinieks, pret kuru kreditors ir cēlis prasību, ir tiesīgs pieprasīt, lai kreditors vispirms vēršas pret galveno parādnieku. Galvinieka pienākums apmierināt kreditora prasījumu iestājas tikai tad, ja piedziņa no galvenā parādnieka nav izdarāma tikpat sekmīgi un viegli. Šādā veidā izpaužas galvinieka subsidiāras atbildības raksturs. Tātad par saistības izpildījumu (neskatoties uz galvojumu) primāri atbildīgs joprojām paliek galvenais parādnieks. No iepriekšminētā izriet, ka Civillikuma 1702. pants piešķir galviniekam tiesības celt ierunu.⁴ Ieruna ir subjektīva tiesība, ar kuras izlietošanu tiek aizkavēta kreditora prasījuma īstenošana. Ja kreditors ir cēlis prasību pret galvinieku, galviniekam ir jāpaziņo tiesai par ierunas izlietošanu. Tiesa nedrīkst pēc savas iniciatīvas atsaukties uz Civillikuma 1702. pantu, t.i., ierunas izmantošana ir galvinieka prerogatīva.⁵ Pirmskara Senāts norādīja, ka "atbildētājs varēja panākt prasības pagaidām noraidīšanu pret viņu, ja viņš būtu cēlis ierunu par prasības priekšlaicīgumu; šādu ierunu atbildētājs nav cēlis (..), kādēļ šī prasība bija apmierināma".⁶

Diemžēl mūsdienu tiesu praksē ir novērojama kļūdaina izpratne par ierunas institūtu. Esošā judikatūra ignorē faktu, ka ierunas celšanai ir vajadzīgs paša galvinieka gribas izteikums. Tā vietā tiesas piespiež kreditoru formulēt prasības pieteikuma lūgumu daļu tādā veidā, it kā galvinieks jau būtu izmantojis savu ierunu: piedziņa pret galvinieku ir vēršama tikai tad, ja iepriekš tiek konstatēta piedziņas neiespējamība no galvenā parādnieka. Tādējādi izveidojas absurda situācija, kad kreditors izlieto Civillikuma 1702. pantā paredzēto ierunu galvinieka vietā. Šī pieeja ir absolūti nepareiza. Tā neatbilst likuma tekstam un sacīkstes principam civilprocesā, saskaņā ar kuru lietas dalībnieki paši lemj par savu procesuālo tiesību izmantošanas apjomu.⁷ Pirmskara Senāts uzvēra, ka "likums aizliedz tiesai iekustināt no sevis jautājumu par prasības noilgumu; rīkodamies pretēji, tiesa atņemtu prāvniekam iespēju ne vien izlietot procesuālos līdzekļus, kurus prāvnieks būtu varējis piemērot, ja jautājumu būtu aizkustinājis pretinieks, bet arī atņemtu prāvniekam iespēju (..) atspēkot celto ierunu".⁸ Šī atziņa ir attiecināma arī uz cita veida ierunām.

Turklāt tiesām var pārmest nekonsekvenci. Visos pārējos gadījumos, kad atbildētājs ir tiesīgs izlietot ierunu pret celto prasību (līguma neizpilde no prasītāja puses, ieskaits⁹ utt.), tiesas nemēģina izmantot šīs tiesības atbildētāja vietā, piemēram, noraidot prasību par cenas samaksu, ja no lietas materiāliem izriet, ka piegādātajai precei ir nopietni trūkumi (Civillikuma 1628. pants), vai tāpēc, ka atbildētājam ir pretprasījums ar iestājušos samaksas termiņu. Šajās situācijās tiesas pareizi uzskata, ka ierunas celšana ir atbildētāja ekskluzīvas tiesības. Turpretim civillietās, kurās kreditors vēršas pret galvinieku, tiesas pieturas pie pretējas nostādnes. Šādai atšķirīgai pieejai nav attaisnojuma.

Ierunas izlietošana ir iespējama tikai tiesas procesā, jo ieruna ir līdzeklis, ar kuru atbildētājs aizstāvas pret prasību.¹⁰ Atbildētājs nav tiesīgs celt ierunu pret spēkā stājušos spriedumu, lai šādā veidā apturētu piedziņas vēršanu uz savu mantu, piemēram, apgalvojot, ka parāds tika nokārtots ieskaita ceļā.