"When it rains, look for rainbows, when it"s dark, look for stars"

Kartiņa ar šādu tekstu bija piestiprināta pie Kristīnes sienas tāfeles, kuru rotāja šādi un līdzīgi dzīvespriecīgi citāti. Viņai patika sev un kolēģiem radīt pozitīvi noskaņotu un patīkamu vidi, kurā strādāt. Kristīne Krūma Rīgas Juridiskajai augstskolai bija kas vairāk nekā prorektore vai asociētā profesore. Aiz visiem svarīgajiem un nozīmīgajiem tituliem un publikācijām Kristīne bija darbīga, aizrautīga un atsaucīga kolēģe.

Kā Rīgas Juridiskā augstskola iepazina Kristīni? Ilgus gadus viņa ar skolu sadarbojās kā zinātniskā pētniece. 2007. gadā Kristīne uzņēmās rektora vietas izpildītāja pienākumus laikā, kad notika rektoru maiņa. Kristīne atrada spēku un iedvesmu un kļuva par rektora pienākumu izpildītāju, veiksmīgi vadot un organizējot skolas darbu. Tā bija pirmā sadarbība ar Kristīni tieši akadēmiskās administrēšanas jomā, kas apliecina viņas lojalitāti pret skolu.

Tāpat Kristīne bija blakus Rīgas Juridiskajai augstskolai brīdī, kad par tiesnesi Eiropas Cilvēktiesību tiesā tika ievēlēts iepriekšējais prorektors Mārtiņš Mits. Tieši viņš saskatīja Kristīnē potenciālu ieņemt šo amatu un uzskatīja par visaugstāk novērtēto kandidatūru. Vienbalsīgi Kristīnes kandidatūru prorektora amatam atbalstīja arī Rīgas Juridiskās augstskolas valde. Līdz ar to 2015. gada rudenī viņa uzsāka prorektora gaitas, un kopš tā laikā bija ar mums ikdienā.

Mēs visi apbrīnojām Kristīnes spēju apvienot pienākumus akadēmiskajā vidē ar darbu starptautiskajās organizācijās. Turklāt viņa vēl lasīja lekcijas mūsu studentiem, vadīja bakalaura un maģistra darbus, pavisam nesen kļuva par Rīgas Juridiskās augstskolas asociēto profesori. Pavisam nesen Kristīne arī pabeidza darbu pie savas grāmatas, par ko bija ļoti gandarīta un dalījās priekā ar kolēģiem.

Reizēs, kad no dzīves aiziet profesionāli un zinoši juristi, kolēģi mēdz viņus pieminēt, atceroties zinātniskās grāmatas vai publikācijas, kas rakstītas. Taču mēs Kristīni pazinām citādāk, jo, esot starp studentiem, viņa vienmēr spēja atvērties un būt cilvēks, kas vēlas nodot zināšanas, dalīties pieredzē un sniegt atbalstu, kur nepieciešams. Kristīne vienmēr bija atvērta idejām, kas bija vērstas uz akadēmisko izcilību.

Kristīne ļoti mīlēja un lepojās ar savu meitu Zani, kas bija viņas iedvesmas avots tam, kā viegli un atvērti dzīvot.

Tāpēc vēlētos teikt, ka Kristīne dzīvos nākamajās paaudzēs, jo dzīvi pavadīja starp jauniem un ambicioziem cilvēkiem. Viņa nodevusi savas zināšanas studentiem, kas turpinās tās izmantot un nodot atkal tālāk.

Rīgas Juridiskās augstskolas direktore Karīna Kulberga un kolēģi

"Every Teardrop Is a Waterfall"¹

Apsēdāmies pie baltas lapas, lai uzrakstītu to, kas palicis prātā un sirdī. Runājām un rakstījām. Baltās lapas aprakstījām no visām pusēm. Tik daudz domu, atziņu, mirkļu, detaļu, notikumu, argumentu un joku. Mēs bijām pierakstījuši daudzas atmiņas.

Kristīne Krūma mūsu atmiņās dzīvo kā Satversmes tiesas tiesnese, pasniedzēja un zinātniece, kolēģe un draugs.

Kristīne par Satversmes tiesas tiesnesi kļuva 33 gadu vecumā. Tas bija ārkārtīgi drosmīgs solis gan Saeimai, gan pašai Kristīnei, jo uzņemties tik lielu atbildību un attaisnot uzticības mandātu tik jaunam cilvēkam ir izaicinājums. 2007. gada pavasarī Kristīne Satversmes tiesā ienāca kā visjaunākais Satversmes tiesas tiesnesis. Ar savām zināšanām, darba spējām un enerģiju Kristīne apliecināja, ka jaunība netraucē risināt konstitucionalitātes jautājumus. Turklāt reizēm tā bija priekšrocība, jo Kristīne piedāvāja modernu skatījumu uz Latvijas Republikas Satversmē (turpmāk – Satversmē) ietverto normu saturu.

Kristīne savu karjeru Satversmes tiesā sāka, sagatavojot lietu Nr. 2007-11-03 jeb tā saukto Rīgas brīvostas teritorijas plānojuma lietu. Spriedums šajā lietā veido Satversmes tiesas judikatūru vides tiesību jomā. Proti, spriedumā lietā Nr. 2007-11-03 sniegta Satversmes 115. panta interpretācija, nostiprināta doktrīna par sabiedrības tiesībām vērsties tiesā saistībā ar vides jautājumiem, kā arī skaidrota vides aizsardzības sistēmu un teritorijas plānojuma izstrādāšanas procedūru nozīme. Spriedums lietā Nr. 2007-11-03 ir apjomīgs, proti, Satversmes tiesas apsvērumi izklāstīti 67 lappušu garumā. Satversmes tiesas lietas sagatavošana un darbs pie sprieduma teksta līdzinās maģistra darba izstrādāšanai. Ar lietas Nr. 2007-11-03 sagatavošanu Kristīne pieteica savu stilu Satversmes tiesā – milzīgas darba spējas, veicot izpēti un sagatavojot argumentāciju, izstrādāta konstitucionalitātes izvērtējuma metodoloģija, tiesībpolitiska drosme, elegantas atsauces uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Savienības Tiesas praksi, kā arī uz tiesību doktrīnu.

Tomēr par Kristīnes debiju Satversmes tiesā būtu jāuzskata lieta Nr. 2007-10-0102 jeb tā sauktā Robežlīguma lieta. Tā bija viena no pirmajām lietām, kuras izskatīšanā Kristīne piedalījās kā Satversmes tiesas tiesnese. Spriedums lietā Nr. 2007-10-0102 atspoguļo Latvijas konstitucionālo tiesību spožumu, jo tajā risināti būtiskākie Latvijas Republikas valstiskuma jautājumi. Šī lieta bija intelektuāls izaicinājums Satversmes tiesai. Arī vēsturiskais fons, uz kura tapa šā sprieduma teksts, radīja izaicinājumu, jo jau kopš seniem laikiem valsts robežu jautājums bija politiski ļoti sarežģīts. Spriedumā lietā Nr. 2007-10-0102 Satversmes tiesas tiesneši pauda vienprātību attiecībā uz Latvijas nepārtrauktības doktrīnu. Tomēr Kristīne nepiekrita vairākiem spriedumā minētajiem argumentiem un izdarītajiem secinājumiem par Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" (turpmāk – Neatkarības deklarācija). Vispirms tā bija liela uzdrīkstēšanās – rakstīt atsevišķās domas Robežlīguma lietā. Turklāt bija nepieciešams ieguldīt milzīgu darbu, lai piedāvātu savu skatījumu uz Neatkarības deklarācijas saturu un Satversmes 3. panta tvērumu, kā arī piedāvātu interpretāciju par Latvijas un Krievijas attiecībām, kuru pamatā ir 1920. gada Miera līgums un jaunais robežlīgums.

Zem kādas zvaigznes sācies Satversmes tiesas tiesneša pilnvaru laiks – tāds atspīdums amata pienākumu pildīšanai. Kristīnes zvaigzne spīdēja pārliecinoši un spoži. Par nozīmīgu Latvijas integrācijas elementu Eiropas Savienībā uzskatāms spriedums lietā Nr. 2008-35-01. Šajā lietā Kristīne apliecināja savas zināšanas par Eiropas Savienības institucionālo uzbūvi un tiesību sistēmu. Vienlaikus spriedumā iestrādātas arī nozīmīgas tēzes par Latvijas konstitucionālo identitāti, kas balstās uz tādām pamatvērtībām, kuras ietver pamattiesības un pamatbrīvības, demokrātiju, valsts un tautas suverenitāti, varas dalīšanu un likuma varu. Uzskaitītās vērtības bija tās, ko Kristīne kopā ar saviem kolēģiem tiecās nostiprināt un aizstāvēt katrā Satversmes tiesas lietas izskatīšanā. Par pašiem svarīgākajiem Kristīne atzina cilvēktiesību, Eiropas Savienības tiesību un konstitucionālo vērtību aizsardzības jautājumus.

Kā konstitucionālās tiesas tiesnese Kristīne sevi pozicionēja kā liberālo vērtību aizstāvi. Viņa vienmēr uzsvēra to, ka tieši šīs vērtības veido viņas skatījumu uz tiesību jautājumiem. Par vissvarīgāko vērtību viņa uzskatīja brīvību – vārda, domu un cilvēka izvēles brīvību.

Lai gan kolēģiem Kristīne bieži atzina, ka viņu plosa iekšējs nemiers, tomēr viņa vienmēr izrādīja apbrīnojamu drosmi. Tā tas bija arī tad, kad Satversmes tiesai bija jālemj par ekonomiskās krīzes pārvarēšanas regulējuma atbilstību augstāka juridiskā spēka normām. Kristīnei bija jāsagatavo lieta Nr. 2009-43-01, kurā tika vērtēta valsts vecuma pensiju samazināšanas atbilstība Satversmei. Satversmes tiesai bija ārkārtīgi smagas un ilgstošas diskusijas, lai rastu saprātīgu kompromisu starp tiesiskumu un ekonomisko ilgtspēju. Spriedums lietā Nr. 2009-43-01 sociālo tiesību jomā iezīmēja robežas un ieviesa inovācijas, tostarp attiecībā uz "būtiskuma doktrīnu". Proti, Satversmes tiesa secināja, ka starptautiskās saistības pašas par sevi nevar kalpot par argumentu pamattiesību ierobežošanai. Turklāt jautājumi, kurus Ministru kabinets risinājis, slēdzot vienošanās ar starptautiskajiem aizdevējiem, atzīstami par pietiekami svarīgiem valsts un sabiedrības dzīves jautājumiem, lai tos izlemtu likumdošanas ceļā Saeimā.

Ja mums būtu jāmin, tad mēs teiktu, ka viena no profesionāli interesantākajām lietām Kristīnei bija lieta Nr. 2009-94-01 par dubultpilsonības nosacījumiem, jo viņas zinātniskā darbība bija saistīta ar pilsonības institūta izpēti. Gatavojot lietu Nr. 2009-94-01, Kristīne akcentēja nepārtrauktības doktrīnas saistību ar pilsonības nepārtrauktības principu. Proti, ja valsts izvēlas balstīties uz savu nepārtrauktību, tad pilsonības regulējumam jāatbilst šim principam.

Tā arī Satversmes tiesas tiesneša pilnvaru laiks pagāja – Kristīnei laimējās strādāt ar ļoti sarežģītiem konstitucionālo tiesību jautājumiem. Viņa strādāja pie tēzēm par valsts pienākumu cilvēktiesību īstenošanā, ievērošanā un aizsargāšanā, veidoja atziņas par spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem izturēšanās vai sodīšanas veidiem, šķīrējtiesu procesu, personas datu aizsardzību un citiem ne mazāk nozīmīgiem jautājumiem. Ne katram Satversmes tiesas tiesnesim var gadīties tik daudzveidīgs "hard case" lietu klāsts.

Par ļoti būtisku jautājumu tiesas spriešanā Kristīne uzskatīja juridiskās metodes. Vairākas atsevišķās domas viņa veltīja salīdzinošās analīzes metodes izmantošanas kritikai. Daudz laika viņa pavadīja, izstrādājot tiesību normas konstitucionalitātes izvērtēšanas metodoloģijas niansēm. Kristīne lielu uzmanību veltīja tam, lai precīzi formulētu tos kritērijus, uz kuru pamata tiek vērtēta tiesību normas konstitucionalitāte. Par šo jautājumu viņa bieži diskutēja ar Satversmes tiesas tiesnešiem, palīgiem un padomniekiem – gluži dekartiskā stilā viņa izveda pārrunas par metodi. Un tikai tad, kad Kristīne ar milzīgu prieku šķirstīja tikko iznākušo rakstu krājumu "Latvijas tiesiskās sistēmas ceļš uz demokrātisku tiesisku valsti", viņa mums visiem paskaidroja, ka juridiskās metodes jautājumi viņai bija svarīgi, jo viņa ir Latvijas Universitātes profesora Dr.iur.habil. Edgara Meļķiša skolniece. Tieši profesoram E. Meļķisim viņa esot pateicību parādā par to, ka viņai radusies interese par starptautiskajām tiesībām, jo Kristīne studiju laikā esot vēlējusies specializēties krimināltiesību jomā, bet profesors ieteicis domāt par plašākiem zinātniskiem izaicinājumiem.

Kolēģi augstu vērtēja Kristīnes profesionalitāti un zināšanas. Gatavojot lietas un piedaloties spriedumu taisīšanā, viņa ieguldīja daudz resursu izpētei. Kristīne nekautrējās atzīt, ka ir jomas, kurās viņai nav specifisku zināšanu, un tāpēc nepieciešams lūgt palīdzību attiecīgās jomas profesionāļiem. Viņa nekad neatteica konsultācijas kolēģiem tajās jomās, kurās viņai pašai bija izcilas zināšanas. Strādājot Satversmes tiesā, Kristīne nemitīgi profesionāli pilnveidojās. Kristīne, būdama Satversmes tiesas tiesnese, uzrakstīja savu promocijas darbu un ieguva tiesību zinātņu doktora grādu. Tas bija viņas sasniegums, ar ko lepojās viss Satversmes tiesas kolektīvs, jo darba slodze tiesā bija tik liela, ka laiku zinātnei atrast bija ļoti grūti. Jāuzsver tas, ka Kristīne vienmēr atrada laiku zinātnei, proti, viņa bija paspējusi uzrakstīt vairākus nozīmīgus rakstus par Latvijas konstitucionālajām tiesībām un Eiropas Savienības pilsonību. Ar savām zinātniskajām publikācijām viņa nesa Latvijas vārdu pasaulē un ir viena no nedaudzajiem zinātniekiem, kuras rakstus publicēja ārzemju izdevniecības.

Kristīne sevi apliecinājusi ar milzīgām darba spējām. Reizēm bija sajūta, ka viņa no rītiem mostas un vakaros iet gulēt, domājot par tiesību jautājumiem. Kolēģiem elektroniskās pasta vēstules Kristīne rakstīja vēlās nakts stundās un pat brīvdienās. Bieži vien viņa ar kafijas krūzi rokā tiesnešu palīgiem klāstīja tēzes par savām pārdomām naktī. Kristīne strādāja pati un neļāva arī citiem slinkot. No tiesnešu palīgiem viņa sagaidīja rūpīgu darbu. Vienlaikus viņa ļoti uzticējās saviem palīgiem. Kristīne uzskatīja, ka tiesneša palīga uzdevums ir piedāvāt inovatīvas un pat radikālas tēzes, savukārt tiesneša uzdevums bija šīs inovācijas piebremzēt un racionalizēt. Viņai patika sasaukt tiesnešu palīgus uz prāta vētras diskusiju savā kabinetā, lai kopā rastu atbildes uz sarežģītiem tiesību jautājumiem. Nereti šīs diskusijas par darbu pārauga stundu garās sarunās par politiku un citiem sabiedrībā aktuāliem jautājumiem. Kristīne labprāt uzklausīja tiesnešu palīgu viedokli, un viņa augstu vērtēja labas argumentācijas prasmes. Tiesneša atsevišķās domas Kristīne rakstīja pati un vienīgi tehniskās lietas lūdza izdarīt tiesneša palīgiem. Viņai ļoti nepatika noņemties ar tehniskiem sīkumiem, jo tas traucēja rakstīt konceptuāli.

Uz Satversmes tiesas tiesnešu apspriedēm Kristīne gāja, bruņojusies ar kabatas lakatiņiem un cigaretēm. Satversmes tiesas tiesneši reizēm cits ar citu dzina tādus jokus, ka visi smējās līdz asarām. Kristīne arī novērtēja labu humoru un labprāt apmeklēja jaunākās Jāņa Skuteļa stāvizrādes. Tomēr visgardāk viņa smējās par sava kolēģa Satversmes tiesas tiesneša Kaspara Baloža asprātībām. Tiesnešiem ierasta lieta bija arī pīppauze, jo visi respektēja Kristīnes nepārvaramo vēlmi nodoties nikotīna baudai. Brīžos, kad diskusijas veda strupceļā, Kristīne teica: "[..] vajag padomāt! Jāiet uzpīpēt!"

Pieminēšanas vērts ir arī Kristīnes tiesneša kabinets, kurā viss galds bija nokrauts ar papīru kaudzēm – tur bija lietu materiāli, jaunākie raksti un citu valstu konstitucionālo tiesu spriedumi. Citreiz visam pa vidu vēl fonā ieslēgta viņas mīļākā mūzika. No malas varēja izskatīties, ka tajā valda radošs haoss, tomēr tā bija asimetriska kompozīcija ar pārsteiguma elementiem. Visi galdi bija nokrauti ar papīra kaudzēm. Vienīgi krēsli vienmēr bija brīvi, jo pie viņas bieži viesojās kolēģi, lai diskutētu par aktualitātēm. Kristīnes kabineta sienas rotāja pūces attēli. Tas bija viņas simbols. Goda vietā bija ierāmēts diploms, kurš piešķir tiesību zinātņu doktora grādu. Tiesneša kabinets bija Kristīnes pasaule, jo viņai patika strādāt savrupi. Viņa cienīja savu un citu privātumu.

Tad, kad Kristīne nolēma nolikt Satversmes tiesas tiesneša pilnvaras, lai mestu sev izaicinājumu kļūt par Rīgas Juridiskās augstskolas prorektori, Satversmes tiesas kolektīvs viņai uzdāvināja divas kristāla pūces. Vienu lielāku un otru mazāku. Tās raksturoja viņas būtību – Kristīne neapšaubāmi, bija spoža intelektuāle, tomēr bez atbalsta, ko sniedza viņas meita Zane, ģimene un draugi, viņas spēks un trauslums nebūtu līdzsvarā.

Un šeit varētu likt punktu, bet nedrīkst, jo ikvienam Satversmes tiesas darbiniekam bija arī iespēja iepazīt Kristīni kā personību. Iespējams, ka tieši šīs mūsu katra atmiņas ir pašas svarīgākās.

Kristīnei bija zelta sirds. Viņa bieži nesāja kaklarotu milzīgas zelta sirds formā. Attiecībās ar kolēģiem Kristīne bija ļoti sirsnīga. Viņa lepojās ar savu studentu sasniegumiem. Prieku viņai sagādāja tiesu izspēļu rezultāti, bakalaura, maģistra darbi un studentu raksti. Viņai bija daudz domubiedru, ar kuriem viņa dalījās pārdomās un kritiskā vērtējumā par aktuālajiem politiskajiem procesiem. Viņa bija pilsoniski ļoti aktīva, rakstīja komentārus un piedalījās diskusijās par tiesību jomas aktualitātēm. Visus sev interesējošos žurnālu "Jurista Vārds" un "IR" rakstus Kristīne vienmēr bija izlasījusi. Viņa bieži lasīja arī žurnālu "The Economist". Visus aktuālos un, viņasprāt, vērtīgos rakstus Kristīne izsūtīja kolēģiem. Kristīne ļoti augstu vērtēja savus kolēģus un vienmēr prata pateikt paldies par sadarbību. Viņa bija arī aizrautīga sporta līdzjutēja, kas sekoja līdzi sasniegumiem hokejā un basketbolā. Tāpat Kristīne bija aktīva līdzjutēja un dalībniece Tieslietu ministrijas un tiesu varas sporta spēlēs, jūtot līdzi un atbalstot Satversmes tiesas komandu "Stipri un taisnīgi". Tomēr no visas sirds Kristīne dzīvoja līdzi savas meitas Zanes piedzīvojumiem un sasniegumiem.

Nav bijušo Satversmes tiesas tiesnešu. Nekad arī tādu nebūs. Visi Satversmes tiesas tiesneši vienmēr mums ir līdzās, jo viņu domas, atziņas, argumenti un arī kļūdas dzīvo spriedumos un atsevišķajās domās.

Jā, un Kristīnes personība atspoguļojas "Coldplay" un "Amy Winehouse" daiļradē, kuru viņa bija ļoti iemīļojusi. Kristīnei ļoti patika domu dziļumi un ideju plašumi. Jautājumi, kurus viņa uzdeva sev un citiem, ļoti sasaucas ar domu, kas atspoguļojas arī iemīļotākās grupas dziesmā – cik ilgi man būs jākāpj uz augšu, pa kalnu, kas esmu es pati? Cik tālu man būs jādodas uz priekšu, pa ceļu, kas ved tikai uz gaismu?²

Tālu un ilgi. Vai varbūt – augstu un ilgi.

Sandijs Statkus, Baiba Bakmane, Dita Plepa un Satversmes tiesas kolēģi

Savu vārda māsu Kristīni Krūmu pirmo reizi satiku 1981. gada 1. septembrī Rīgas 64. vidusskolas 1.a klasē. Klases audzinātāja visu septembri nespēja izlemt, kura no mums būs klases vecākā, tādēļ beigu beigās šo pienākumus pildījām pārmaiņus – vienu nedēļu Kristīne, otru – es. Kopā mācījāmies līdz pat Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes izlaidumam 1996. gada jūnijā, studijas pirmajā kursā pamanoties apvienot ar mašīnrakstīšanas kursiem (tomēr tikai 1992. gads…) un gidu kursiem. Varbūt šīs "vēstures" dēļ Kristīne man vienmēr ir asociējusies ar zinātkāri, apzinīgumu un veselīgām ambīcijām.

Ikvienam, kurš iepazinās ar Kristīni, ļoti ātri kļuva skaidrs, ka šī ir neatkarīga un spēcīga personība, kurā izglītotība tikai izceļ inteliģenci, kurā profesionālie panākumi neaizēno cilvēcīgu vienkāršību un kura savu viedokli nepakārtos vairākumam. Kristīnei raksturīgā domas skaidrība un spēja savu viedokli izklāstīt bez liekām emocijām ikvienu sarunu ar viņu, arī diametrāli pretēju viedokļu sadursmi, padarīja cieņpilnu un intelektuāli stimulējošu. Latvija ir zaudējusi izcilu juristu.

Kristīne Līcis