1. Līdzšinējā valstu publisko interešu izvērtēšana ieguldījumu strīdos

Ieguldījumu līgumu pārkāpumi rodas ne tikai no valstu negodprātīgas prakses, bet arī valstu tiesisks regulējums var nonākt pretrunā ieguldījumu līgumiem. Tāpēc pastāv apjomīga tiesu prakse, kurā šķīrējtiesas tribunāli¹ izvērtē valstu ieviesto regulējumu finanšu, banku, nodokļu, privatizācijas, vides, enerģētikas, elektroenerģijas, telekomunikāciju, mediju, tūrisma un citās jomās.² Piemēram, liels ieguldījumu strīdu birums bija pēc 2001. gada, kad pret Argentīnas Republiku tika vērstas vairākas investoru prasības saistībā ar tās regulatīvajām darbībām, lai glābtu valsti no ekonomiskā sabrukuma un fiskālās krīzes.³ Šāda valsts rīcība var nonākt pretrunā vairākām divpusējā ieguldījumu līgumā ietvertajām klauzulām, bet visbiežāk minētā valsts prakse pārkāpj netiešās ekspropriācijas aizlieguma un taisnīgas un vienlīdzīgas attieksmes (fair and equitable treatment) klauzulu (turpmāk – FET klauzula).

Par minētā jautājuma aktualitāti šobrīd liecina tas, ka vairākas valstis ir asi reaģējušas uz līdzšinējo tiesu praksi ieguldījumu strīdos. Piemēram, Bolīvijas Daudznacionālā Valsts, Ekvadoras Republika un Venecuēlas Bolivara Republika nesenā laika periodā ir denonsējušas Konvenciju par ieguldījumu strīdu izšķiršanu starp valstīm un citu valstu pilsoņiem (turpmāk – ICSID konvencija),⁴ kā arī Dienvidāfrikas Republika un Ekvadoras Republika ir denonsējušas savus ieguldījumu līgumus ar citām valstīm,⁵ bet Krievijas Federālā Republika 2009. gadā apturēja Eiropas enerģētikas hartas nolīguma piemērošanu.⁶

Ieguldījumu šķīrējtiesas tribunāli maz analizē valstu publiskās intereses, jo tribunāli vērtē valsts rīcības radītās sekas un ieguldījumu strīdu skata no investora tiesību aizskāruma puses. Šādu pieeju sauc par sole effect doktrīnu,⁷ proti, tribunāls⁸ nevērtē iemeslus, kāpēc valsts ir attiecīgi rīkojusies, bet gan piešķir nozīmi sekām, kas radušās ieguldījumam no attiecīgās valsts rīcības.⁹ Lietā TECMED v Mexico tribunāls noteica, ka valsts regulējums var izraisīt investoram ekonomiskus zaudējumus un nav izslēgts, ka šāds valsts regulējums var novest pie netiešās ekspropriācijas.

Tomēr sole effect doktrīnas piemērošana ir saprotama, ņemot vērā to, ka tribunāls vērtē ieguldījumu līgumā ietverto normu pārkāpumu. Divpusējo ieguldījumu līgumu mērķis ir aizsargāt investorus ārvalstīs, un līdz šim minētajos līgumos pārsvarā netika ietvertas normas, kas noteiktu, ka valstīm ir tiesības ierobežot investorus, ja tās rīkojas sabiedrības labā. Piemēram, tribunāls lietā ADC v Hungary, analizējot valsts tiesības regulēt publiskās intereses, noteica, ka atbilstoši starptautiskajām tiesībām valsts regulatīvajām tiesībām ir robežas.