Vērtējot pārdošanas praksē pastāvošo situāciju un tendences, jāsecina, ka atteikuma tiesību nodrošināšanas pienākumu šajos gadījumos ne vien neapzinās pakalpojuma sniedzēji un pārdevēji, bet arī patērētāji nav informēti par savām tiesībām un iespējām vienpusēji bez pamatojuma normatīvo aktu noteiktajos termiņos atkāpties no līguma, kas noslēgts ārpus uzņēmuma pastāvīgās saimnieciskās vai profesionālās darbības vietas. Savukārt neinformētības sekas izpaužas konkurences kropļošanā, patērētāja neatkarības samazināšanā, tiesiskā un ekonomikā balansa starp pakalpojuma sniedzēju/pārdevēju un patērētāju pazušanā, pušu strīdu un neapmierinātības pieaugumā.

Lai gan Eiropā līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām, normatīvais regulējums pastāv jau no 1985. gada 20. decembra,² Latvijā tikai tagad patērētāju vidū sāk aktualizēties tā priekšrocību izmantošana un piemērošana praksē. Līdz ar to šī raksta mērķis ir iepazīstināt "Jurista Vārda" lasītājus ar līgumu, kas noslēgts ārpus pastāvīgās saimnieciskās vai profesionālās darbības vietas,³ tiesiskajiem aspektiem; rosināt sabiedrības diskusiju par problemātiskajiem tiesību jautājumiem; kā arī piedāvāt autores redzējumu un ieteikumus par vienotu tiesību normu iztulkošanu un piemērošanu praksē.

Saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma (turpmāk – PTAL) 12. panta pirmo daļu patērētājs var noteiktā termiņā izmantot atteikuma tiesības un, nesniedzot nekādu pamatojumu, atkāpties no līguma, kas noslēgts ārpus pastāvīgās saimnieciskās vai profesionālās darbības vietas. Atteikuma tiesību izmantošanas termiņš ir 14 dienas, taču, ja pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs pirms līguma noslēgšanas nav sniedzis normatīvajos aktos noteikto obligāto informāciju par atteikuma tiesībām, patērētājs ir tiesīgs izmantot atteikuma tiesības un vienpusēji atkāpties no līguma viena gada laikā.