Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (turpmāk – PTAC) šā gada maijā pieņēma lēmumu patērētāju kolektīvo interešu pārkāpuma lietā Nr. 13-pk (turpmāk – lēmums),1 kura ietvaros pārdevējam/pakalpojuma sniedzējam (turpmāk – A) tika uzlikts PTAC darbības vēsturē lielākais naudas sods, proti, 50 000 eiro par negodīgas komercprakses īstenošanu. Lai gan A lēmumu ir pārsūdzējis tiesā, autores ieskatā, lēmumā analizētie juridiskie aspekti ir aktualizējuši jautājumu – vai Latvijas uzņēmēji apzinās, ka to slēgtie līgumi ar patērētājiem konkrētos apstākļos ir atzīstami par līgumiem, kas noslēgti ārpus to pastāvīgās saimnieciskās vai profesionālās darbības vietas, un kādas ir no tiem izrietošās tiesiskās sekas? Šāda darījuma noslēgšanas gadījumā normatīvie akti piešķir patērētājam unikālas atkāpšanās tiesības, proti, atteikuma tiesības.
Vērtējot pārdošanas praksē pastāvošo situāciju un tendences, jāsecina, ka atteikuma tiesību nodrošināšanas pienākumu šajos gadījumos ne vien neapzinās pakalpojuma sniedzēji un pārdevēji, bet arī patērētāji nav informēti par savām tiesībām un iespējām vienpusēji bez pamatojuma normatīvo aktu noteiktajos termiņos atkāpties no līguma, kas noslēgts ārpus uzņēmuma pastāvīgās saimnieciskās vai profesionālās darbības vietas. Savukārt neinformētības sekas izpaužas konkurences kropļošanā, patērētāja neatkarības samazināšanā, tiesiskā un ekonomikā balansa starp pakalpojuma sniedzēju/pārdevēju un patērētāju pazušanā, pušu strīdu un neapmierinātības pieaugumā.
Lai gan Eiropā līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām, normatīvais regulējums pastāv jau no 1985. gada 20. decembra,2 Latvijā tikai tagad patērētāju vidū sāk aktualizēties tā priekšrocību izmantošana un piemērošana praksē. Līdz ar to šī raksta mērķis ir iepazīstināt "Jurista Vārda" lasītājus ar līgumu, kas noslēgts ārpus pastāvīgās saimnieciskās vai profesionālās darbības vietas,3 tiesiskajiem aspektiem; rosināt sabiedrības diskusiju par problemātiskajiem tiesību jautājumiem; kā arī piedāvāt autores redzējumu un ieteikumus par vienotu tiesību normu iztulkošanu un piemērošanu praksē.
Saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma (turpmāk – PTAL) 12. panta pirmo daļu patērētājs var noteiktā termiņā izmantot atteikuma tiesības un, nesniedzot nekādu pamatojumu, atkāpties no līguma, kas noslēgts ārpus pastāvīgās saimnieciskās vai profesionālās darbības vietas. Atteikuma tiesību izmantošanas termiņš ir 14 dienas, taču, ja pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs pirms līguma noslēgšanas nav sniedzis normatīvajos aktos noteikto obligāto informāciju par atteikuma tiesībām, patērētājs ir tiesīgs izmantot atteikuma tiesības un vienpusēji atkāpties no līguma viena gada laikā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-16:30 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Piekļūstamība Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
