No viduslaiku vidus līdz pat 20. gadsimtam Apvienotās Karalistes monarhs un parlaments cīnījās par vietu zem saules. Monarhi centās saglabāt savu ietekmi un pilnvaru apjomu, savukārt parlaments ar laiku ieguva vairāk un vairāk pilnvaru, kuras neaprobežojās tikai ar likumdošanu. Jau 17. un 18. gadsimtā tika izveidota parlamentārā valsts iekārta, un parlaments, īstenojot savu varu, ieguva pilnvaras uzraudzīt un nepieciešamības gadījumā koriģēt valdības rīcību. Britu konstitucionālās tradīcijas tika ņemtas vērā, izstrādājot ASV Konstitūciju, un ideja par parlamentāro kontroli ieguva jaunu formu prezidentālās republikas apstākļos, kurā valda strikta varas dalīšanas sistēma, pavisam neraksturīga parlamentārai iekārtai. Kā arī pēc Lielās franču revolūcijas franču juristi un valstsvīri ilgu laiku centās demokratizēt Francijas iekārtu, eventuāli ieviešot britu parlamentāro sistēmu, kas padara Franciju par pirmo republikānisko valsti, kurā tika ieviesta parlamentāra valdības forma. Ņemot vērā iepriekšminēto, rakstā tiks aplūkota Apvienotās Karalistes, ASV un Francijas konstitucionālā pieredze.

Latviešu tiesību literatūrā pietiekami daudz uzmanības tiek veltīts tiesu varas iespējām ietekmēt likumdevējvaru un izpildvaru, tomēr ārkārtīgi maz veltīts citam no varas dalīšanas izrietošam institūtam – parlamentārajai kontrolei. Šajā rakstā tiks aplūkota parlamentārās kontroles institūta ģenēze un tā vēsturiskā attīstība.

Parlamentārās kontroles attīstība Apvienotajā Karalistē

Parlamentārā kontrole kā atsevišķs tiesību institūts izveidojās Anglijā konstitucionālās cīņas rezultātā starp karali un parlamentu, pēc kuras eventuāli tika nostiprināta parlamentārā valsts iekārta. Apvienotās Karalistes konstitucionālās evolūcijas rezultātā tika izveidota parlamentārā valsts iekārta, kurā tika attīstīta parlamentārās kontroles ideja, kas ir mūsdienu varas dalīšanas principa neatņemama sastāvdaļa ne tikai parlamentārajās demokrātijās, bet visās demokrātiskās valstīs.

Lielās brīvības hartas parakstīšana 1215. gadā ir uzskatāma ne tikai par monarha absolūtas varas ierobežošanas atskaites punktu, bet arī kontroles pār izpildvaras darbību izveidošanas brīdi, jo ar hartas parakstīšanu visi ar nodokļiem saistītie jautājumi tika pieņemti tikai ar karaļa padomes piekrišanu. Bet 1265. gadā pilsētu pārstāvji kļuva par karaļa padomes locekļiem, iegūstot iespēju ietekmēt nodokļu iekasēšanas politikas veidošanu, un šo notikumu var uzskatīt par Anglijas parlamenta izveidošanu.⁴ Jau 1407. gadā karalis Indriķis IV (Henry IV) atzina Pārstāvju palātas (parlamenta apakšpalātas) tiesības kroņa vārdā ieviest karaļvalstu nodokļus, kas ar laiku kļuva par Pārstāvju palātas ekskluzīvo prerogatīvu.⁵

Ilgu laiku visi parlamenta akti, kuri nesaskanēja ar karaļa prerogatīvām, bija spēkā neesoši,⁶ tomēr pēc 1688. gada Slavenās revolūcijas (Gloriuos Revolution) tika nostiprināta parlamenta izdoto likumu prevalēšana pār monarha aktiem.⁷ Un jau 1689. gadā pieņemtais Tiesību bils ierobežoja monarha varas attiecības ar parlamentu,⁸ turklāt nostiprinot monarha prerogatīvas izpildvaras jomā ar nosacījumu, ka monarhs realizēs šo varu parlamenta interesēs.

Jāsaka, ka juridiski Apvienotās Karalistes parlamenta izveidošana un tālāka eksistence ir monarha prerogatīvu realizācijas rezultāts.