Zemes un ēkas dalītais īpašums juridiski tika izveidots ar Augstākās padomes likuma "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību" 14. pantu. Tomēr tas neiekļaujas Civillikuma vēsturiski izveidojušajā sistēmā, kā rezultātā tiesiskās attiecības, kas veidojas starp dalīto īpašumu īpašniekiem, ir visai sarežģītas un komplicētas. Likumdevēja izvēle, sagatavojot un pieņemot likumu "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās", attiecības dalīto īpašumu īpašnieku starpā regulēt atbilstoši nomas līguma noteikumiem bija atbilstošākā tā brīža situācijai – tolaik nebija pat atjaunota 1937. gada Civillikuma darbība (tā konstatēja Satversmes tiesa lietā Nr. 2008-34-01).

Sarežģītās tiesiskās attiecības dalīto īpašumu īpašnieku starpā rada papildu izaicinājumus attiecīgo tiesību normu piemērotājiem šo tiesību normu gramatiskās un sistēmiskās interpretācijas nepilnību dēļ. Piemēram, likuma "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" 50. panta pirmās daļas 3. punkts nosaka, ka "privatizētā objekta īpašnieka (turpmāk arī – dzīvokļa īpašnieks) pienākums ir slēgt zemes nomas līgumu vai pilnvarot dzīvojamās mājas pārvaldītāju un apsaimniekotāju slēgt zemes nomas līgumu ar tā zemes gabala īpašnieku – fizisko vai juridisko personu –, uz kura atrodas privatizētais objekts".