Autors godprātīgi ir norādījis būtiskus argumentus pret SZ dekriminalizēšanu - personu ienākumu atšķirība (ja vidējam pensionāram nozog 5 eiro, viņš nolemts mēneša gavēnim), un, potenciāli lielāks recidīvs (nav vērts ķert zagli, ja nevar sodīt).
Ieguvums - policijas resursu ekonomija, man liekas ļoti apšaubāms, jo ne visi izmeklētāji, kuri nodarbojas ar šiem noziegumiem, vēlāk spēs izmeklēt ,,nopietnus un bīstamus noziegumus", turklāt praksē tieši vieglākie darbi ir kalve un treniņš nopietnākai izaugsmei.
Manuprāt, uz šodienu būtiskākais šajā diskusijā ir apstāklis, ka absolūti lielākā daļa šo nodarījumu ir zādzības no lielveikaliem, un šajā kontekstā (nejuridiski) raugoties tiešām liekas nevajadzīgi izšķiest nopietnus valsts resursus tirgotāju interešu aizstāvībai (galu galā viņiem ir peļņa, apdrošināšana, darbinieki - mīnusā nepaliks). Arī paši zadzēji bieži uzskata, ka zagšana veikalā nav tas pats, kas zagšana no kādas konkrētas fiziskas personas. Turklāt šīs zādzības patiešām ir ļoti viegli izmeklēt, jo gandrīz 100% veikalos tiek veikta videonovērošana.
Man personīgi būtiskāka liekas Valsts nostāja dekriminalizēšanas gadījumā - zagšana ir ok. Nu vismaz sīka zagšana; nu pašlaik, kamēr nav kārtējā krīze un ikdienā spaiņus kaimiņiem nezog utt. Taču sausais atlikums ir - valsts ar pieejamiem līdzekļiem neaizsargā s.zādzības gadījumā Cietušo. Vidējam sabiedrības loceklim adm. sods ir vnk naudas iekasēšana no pārkāpēja par kaut ko. Ja tas ir par zādzību no Rimi vai Maksimas ir okej, taču, ja nozagtu no viņa paša personīgi vai paziņas, tad tā ir pilnīgi cita viedoklis.
Samazinot viena no noziedzīgumu vēsturiskajiem pamatpārkāpumiem nozīmīgumu, tiesiski atzīstot to par ,,neko būtisku", ilgtermiņā iespējams padziļināt tiesisko nihilismu sabiedrībā kopumā, līdzīgi kā 90.gados.
Tas savukārt ietver arī citus riskus – nozīmīgs noziedzības latentums, linča tiesas, bandītu pakalpojumu nepieciešamību trūcīgajā sabiedrības daļā un citu likumu piemērošanu nacionālo un reliģisko minoritāšu kopienās. Šajā sakarā jāatzīmē, ka valstij ,,izkrāpts” miljons nekādu redzamu postu cilvēkam neizdara, savukārt, ja ik pa laikam kāds apzog šķūnīti vai mašīnu, reālā sadzīve tiek ietekmēta nopietni.
Ko darīt? varbūt atzītajam par vainīgu var uzlikt obligātu procesuālo nodevu (maksājumu) par lietvedības izdevumiem, kuru piedzen kaut vai izlaužot ,,zelta zobus” . Var, taču šo naudu tā vai tā neiedos policijai..
Es domāju, izdevīgāk tomēr ir atstāt pa vecam, lai nesamazinātu policijas kapacitāti un čīkstēt cik iespējams, jo pēc tam jau atkal kko ņems nost..
Mani ieper Krievijas piemērs ievērojot tās milzīgo juridisko kapacitāti (taču cik atceros līdzīgi risinājumi ir arī Francijā un Vācijā, taču pēdējās likuma vara darbojas tikai ,,stabilo pilsoņu” daļā, dēļ lielā imigranta skaita). Nemeklēšu speciāli, taču vispārzināms fakts, ka šo valstu policijas nespēj pasargāt savus pilsoņus no sīkajām zādzībām un u.c. noz., rajonos, kur vairāk uzturas sabiedrības likumnepaklausīgākā daļa