Rīcībspēja atbilstoši Civillikuma 1405. pantā noteiktajam ietver divus būtiskus elementus – spēju uzņemties tiesības un spēju pildīt pienākumus. Šī regulējuma pamatmērķis ir nodrošināt "civiltiesiskās apgrozības stabilitāti un taisnīgumu",¹ aizsargājot personu un tās mantu. Personai jāpiemīt noteiktām izziņas prasmēm – pirmkārt, spējai saprast sniegto informāciju, lai pieņemtu lēmumu, un, otrkārt, spējai novērtēt sekas, kādas iestāsies vai var iestāties pārredzamā nākotnē, ja tā pieņems vai nepieņems konkrēto lēmumu.² Tādējādi rīcībspēja šādā nozīmē ir saistīta ar pašas personas spējām (prasmēm un iemaņām) saprast informāciju un izvērtēt lēmuma pieņemšanas sekas. Garīga rakstura traucējumu³ esamība bieži vien ir signāls, ka cilvēkam var būt traucētas konkrētās spējas tieši saslimšanas dēļ.

Tomēr, no otras puses, cilvēkam, kuram nav garīga rakstura traucējumu, drīkst piederēt kustamie un nekustamie īpašumi, mantiskas vērtības un nauda. Viņš/viņa drīkst ar visu savu īpašumu rīkoties pēc saviem ieskatiem, un citām personām pieņemtie lēmumi ir jārespektē – tā ir neatņemama rīcībspējas sastāvdaļa. Turklāt, ierobežojot rīcībspēju, tiek faktiski atņemtas tiesības pieņemt lēmumus konkrētos jautājumos. Tādējādi šādā kontekstā rīcībspēja vairs nav spēja, bet gan tiesības.⁴ Tāpat arī sociālajā modelī, kas izriet no ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām⁵ – rīcībspēja ir tiesības, nevis kāds noteikts spēju kopums, kas būtu jāpierāda. Savukārt valstij ir pienākums nodrošināt visu nepieciešamo atbalstu, lai persona pati varētu pieņemt lēmumus un īstenot savu rīcībspēju.⁶

Atbilstoši ANO Komitejas par personu ar invaliditāti tiesībām 1. vispārējā komentārā sniegtajam skaidrojumam atbalsta mehānismiem jāatbilst vairākiem kritērijiem:

1. jārespektē personas tiesības, griba un vēlmes, kā arī ir jābūt aizsardzības līdzekļiem, kas to nodrošina;

2. tikai no pašas personas ar invaliditāti ir atkarīgs, vai jāmeklē atbalsts un tas jāpieņem, kā arī kāda veida atbalsts vajadzīgs un no kā tas pieņemams;

3. atbalstam ir jābūt dažādam un vienlīdzīgi pieejamam visiem;

4. pieeja atbalstam nevar būt atkarīga no garīgo spēju izvērtējuma;

5. atbalsts nekad nevar būt saistīts ar aizvietotu lēmuma pieņemšanu un jānodrošina ārpus aizvietotās lemtspējas mehānisma.⁷

Rīcībspējas ierobežošana ir smagnējs un neelastīgs līdzeklis, kā nodrošināt tiesību un interešu aizsardzību. Turklāt tas ne vienmēr risina esošo problēmu, bet ir arī ļoti grūti piemērojams, atbilstoši Satversmes tiesas spriedumā noteiktajiem principiem – konkrētai situācijai pielāgots ierobežojums, kas balstīts uz individuālu izvērtējumu.⁸ Līdz ar to ir svarīgi izveidot alternatīvus mehānismus, kas būtu mazāk ierobežojoši, elastīgāki un vērsti uz individuālu atbalsta sniegšanu personai tās rīcībspējas īstenošanā. Jāņem vērā, ka ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām ir salīdzinoši jauns mehānisms, lielākā daļa valstu (īpaši tās, kuru ziņojumi jau ir izskatīti vai drīzumā tiks skatīti Komitejā par personu ar invaliditāti tiesībām), veic izmaiņas esošajā normatīvajā regulējuma par rīcībspēju un tās īstenošanu. Pagaidām nav izdevies izstrādāt vienu ideālo modeli, kuram citas ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti dalībvalstis varētu sekot. Turklāt pati Komiteja par personu ar invaliditāti tiesībām savā 1. vispārējā komentārā norādījusi, ka rīcībspējas ierobežošanai alternatīvu mehānismu izstrāde ir katras dalībvalsts ziņā.⁹ Tādēļ šī raksta mērķis ir rosināt domāt un diskutēt par piemērotākām alternatīvām, kas atbilstu ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 12.