"Bēgļu kustība vērsās plašumā. Cara valdība praktiski atzina savu nespēju atrisināt šo sarežģīto problēmu. Vidzemes muižniecības landmaršals Ā. Pilārs-Pilhaus pauda satraukumu, ka var pienākt brīdis, kad "izmisumā novestie izbadējušies miljoni valstij nozīmēs lielākas briesmas nekā ārējais ienaidnieks"¹ (..) Bēdīgākais bija tas, ka simtiem tūkstošu kurzemnieku atstāja dzimteni un daļa no šiem cilvēkiem nekad vairs Latvijā neatgriezās (..) Karš dezorganizēja Latvijas izglītības iestāžu darbu un mācību skolās. Simtiem skolotāju iesauca armijā. Tuvojoties frontei, daudzas mācību iestādes evakuēja, skolēni līdz ar vecākiem devās bēgļu gaitās."²

"Vienīgais, kas nepieciešams, lai ļaunums triumfētu, ir labu cilvēku bezdarbība."³

– Edmunds Bērks (Edmund Burke)

Neviens negrib ilgstoši palikt ārpus mājām. Tu – nē, un es arī – nē. Viss pārējais ir aizspriedumi. Izglābti mēs ātri mēdzam aizmirst to izmisuma sajūtu, kas bija mūs pārņēmusi pagātnē kādas nepārvaramas problēmas priekšā. Tā ir kaut kāda dziļa emocionāla krīze – šī spēja aizmirst to, kas tevi glābj, kas tevi maina, kas tevi veido.

Raksta mērķis nav sniegt ievadu patvēruma procedūru regulējošajos tiesību avotos,⁴ sniegt statistiskos datus un to izvērstu analīzi šajā jomā⁵ vai izdabāt visiem, slēpjoties aiz tādiem jēdzieniem kā "tiesībpolitisks lēmums"⁶ vai "citi laiki".⁷ Šī raksta mērķis ir atgādināt par cilvēcīgumu un humāniem apsvērumiem. Naivi, bet pārliecinoši. Tam pakārtots, izvirzāms ir arī mērķis pamatoti norādīt uz tiesību piemērošanas nepilnībām Latvijas Republikā patvēruma un izraidīšanas procedūrā un novērst tās.⁸ Tādējādi autors pieprasa iestādes un tiesas kvalitatīvākus nolēmumus patvēruma jomā, kā arī neizraidīšanas principa ievērošanu neatkarīgi no atteikuma piešķirt starptautisko aizsardzību, ja ir objektīvs pamats uzskatīt, ka personas dzīvība vai veselība pakļauta riskam. Ne vairāk, bet arī ne mazāk.

Šim rakstam ilgi neveidojās formāts. Te nebūtu vietā nedz juridiskās kazuistikas, nedz birokrātiskais stils, tāpat arī patosa devai ir jābūt samērīgai. Gala beigās autors izšķīrās par labu atzinumam jeb sprediķim ar juridiskajām niansēm. Autors neapgrūtinās lasītāju ar nevajadzīgām atsaucēm, taču viss paustais ir tiesiski pamatots, un autors atbild par katru minēto vārdu.

Juristiem (un šeit autors īpaši uzrunā Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (turpmāk – PMLP) juristus, juridiskās palīdzības sniedzējus un tiesnešus) jāatceras svarīgs tiesiski nozīmīgs aspekts – patvēruma meklētāju un bēgļu problemātika ir starptautiskās aizsardzības piešķiršanas un cilvēktiesību jautājums, kura epicentrā ir cilvēks, nevis valsts. Lai pastiprinātu efektu, būtu jānorāda, ka minētais tieši izriet no ANO 2016. gada Ņujorkas deklarācijas.⁹ Jā, pamatoti būtu apgalvot, ka personai ir tiesības pieprasīt patvērumu, nevis subjektīvās tiesības uz patvērumu jebkurā situācijā. Tāpat pamatots un leģitīms ir valsts mērķis aizsargāt savas robežas, kontrolēt migrācijas plūsmu un garantēt drošību savā teritorijā. Tomēr tikpat būtiski ir atcerēties, ka, pildot savas funkcijas un izraugoties līdzekļus leģitīma mērķa sasniegšanai, valsts rīcībai ir jābūt pamatotai, tiesiskai un taisnīgai. Tādēļ patvēruma lietas sen jau nav un arī nebūs tikai iekšējs [politisks] jautājums, kas izlemjams ekskluzīvi ministrijas un tās pakļautībā esošo iestāžu ietvaros. Šis nav konservatīvās vai liberālās politikas jautājums. Šis nav birokrātiski vienveidīgas pieejas jautājums, kuras miglā individuālie lietas aspekti zūd ezīša stilā. Šis nav cilvēka apzīmogošanas jautājums.