Sekojot līdzi aktualitātēm Francijas prezidenta vēlēšanu procesā, iespējams, daudziem Latvijas juristiem Emanuēla Makrona vārds līdz šim bija mazāk pazīstams. Viņš ir bijušais Francijas ekonomikas ministrs un pašreiz nopietni kandidē uz valsts prezidenta amatu, pat nesasniedzis Latvijai būtisko, vairākos likumos iezīmēto četrdesmit gadu robežu (dzimis 1977. gada 21. decembrī). Taču tieši viņam tūristi un brīvdienās iepirkties vēlošies francūži var pateikties par 2015. gada augustā pieņemto likumu "Par izaugsmi, aktivitāti un vienlīdzīgām ekonomiskajām iespējām" (La loi no 2015-990 du 6 août 2015 pour la croissance, l'activité et l'égalité des chances économiques), tautā dēvētu par Makrona likumu. Tas ir pamatoti, jo likuma pieņemšanas process nopietni parādīja E. Makrona politisko "izturību": jau parlamenta komisijā jaunais ministrs esot izskatījis 1967 priekšlikumus, no kuriem 495 tika akceptēti. Tālākā likuma pieņemšanas stadijā E. Makrons piedalījies 111 stundu ilgās debatēs, skatījis vēl 2850 grozījumu priekšlikumus, atbalstot 559.

Kā atzinuši daudzi masu mediji, likums bija politiski revolucionārs un burtiski radīja eksploziju Francijas ekonomiskajā dzīvē. Turklāt likuma atbilstību konstitūcijai pirms tā pieņemšanas pārbaudīja Francijas Konstitucionālā padome (skat. lēm. Nr. 2015-715 DC).

Viens no tajā paredzētajiem jaunumiem (daudzi attiecās uz investīciju normām un konkurences tiesībām) bija tas, ka Francijas lielākie veikali (tiesa gan, tā dēvētajā tūrisma zonā – ne tikai Parīzē, bet arī citās tūristu pilsētās) varēja būt atvērti arī svētdienās. Piemēram, kā tika noskaidrots, Parīzes slavenā Hausmana bulvārī izvietotie veikali apkalpo 85 % ārzemnieku, tādējādi darba laiks svētdienās tos padara konkurētspējīgākus ar, piemēram, Londonu. Turklāt šis jaunums – paredzēt veikalu darbu svētdienās – tradīcijām bagātajā Francijā iezīmē vēl vienu apstākli: proti, daudzi francūži vairs neievēro senās tradīcijas svētdienā doties uz baznīcu un visu atlikušo dienu pavadīt pie kopēja ģimenes galda.

Un, ja minam francūžus, tradīcijas un ēšanu, tad ikviens, šķiet, zina, ka Francijas viena no stabilākajām, jau leģendām un stereotipiem apveltītajām virtuves sastāvdaļām ir klasiskā franču bagete. Starp citu, par tās iekļūšanu Francijas plašākas sabiedrības ikdienas ēdienkartē jāpateicas nekam citam kā Franču revolūcijai laikmetā, kad maize francūžu ēdienkartē veidoja 98 %. 1793. gadā tika pieņemts dekrēts, kas paredzēja, ka turpmāk gan bagātajiem, gan nabadzīgajiem jāēd vienāda maize no vienādiem miltiem: visiem maizniekiem tika uzlikts pienākums cept "vienlīdzības maizi" (Le Pain Égalité), kuru atbalstījis pats Napoleons. Jau aptuveni 50 gadus vēlāk Napoleons III esot noteicis bagetes formu: 40 cm garumā un 300 g svarā (pašreiz tās standarts ir ap 80 cm, sverot 250 g).

Makrona likums tieši ietekmējis arī bagešu cepēju – maiznieku ikdienu, jo tas, pārraujot vairāk nekā 200 gadu tradīcijas, ļauj Parīzes maiznīcām aizslēgt savas durvis pēc vēlēšanās. Līdz tam ikvienai maiznīcai bija pienākums ziņot varas iestādēm par tās slēgšanu uz atvaļinājuma laiku. 2015. gada augustā Makrona liberālais likums deva iespēju maizniekiem izvēlēties brīvo laiku, kas likumsakarīgi radīja patiesu "bagešu krīzi". Mūsdienīgi likumdošanas jauninājumi valstīs, kurās valda konservatīva un pēctecīga tradīciju uzturēšana gadsimtiem ilgi, uzskatāmi par mazām revolūcijām. To virzītāji uzskatāmi par nopietnu pieteikumu Eiropas politikā un likumdošanā.