Pirmsākumi Latvijā

Daudziem Latvijas juristiem vēl ir atmiņā tā kritika, kas pagājušā gadsimta beigās un šā gadsimta sākumā tika veltīta Kriminālprocesa kodeksam. Viens no būtiskākajiem pārmetumiem bija kriminālprocesa (gan pirmstiesas izmeklēšanas, gan iztiesāšanas) smagnējums. Tā rezultātā gan izmeklēšanas (toreiz – izziņas) iestādes, gan prokuratūra, gan tiesas bija pārslogotas. Savukārt ilgstošie procesi noveda pie Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pārkāpumiem, ko samērā bieži konstatēja Eiropas Cilvēktiesību tiesa.

Izrādījās, ka tiesībsargājošo iestāžu pārslodze bija aktuāla arī citās Eiropas valstīs, tikai tur problēma bija aktualizējusies pāris gadu desmitus agrāk. Tāpēc arī risinājums tika piedāvāts ātrāk – Eiropas Padomes Ministru komiteja 1987. gadā piedāvāja Rekomendāciju Nr. (87)18 par kriminālās justīcijas vienkāršošanu. Tajā bija norādīti iespējamie risinājumu, kā kriminālprocesa mērķi varētu sasniegt ātrāk, vienkāršāk, efektīvāk, resursus taupošāk, vienlaikus ievērojot valstu konstitūcijās ietvertās vērtības, tostarp arī cilvēktiesības. Vienas valsts veiksmīgs piemērs tika pārņemts un attīstīts tālāk. Beidzās arī stīvēšanās par to, kas piedien kontinentālajām procesa tiesībām un kas ir pārņemams no anglosakšu zemēm (Vācijas pozitīvā attieksme 70. gados pret vienošanos kriminālprocesā un Austrijas nogaidošā pozīcija).

Strādājot pie jaunā Kriminālprocesa likuma projekta, darba grupa centās caur likumu piedāvāt praktiskajiem darbiniekiem visas rekomendācijā norādītās iespējas procesa vienkāršošanai.