Rakstā piedāvātas tēzes par dažādu viedokļu paušanu par tiesu, tieslietu sistēmu, tiesnešiem, par tiesas nolēmumiem. Visi šie viedokļi – gan pamatota analīze un diskusija, kas tiesām un sabiedrībai kopumā ir vēlama un pat nepieciešama, gan nepamatoti, maldinoši komentāri, kas var tikt uzskatīti par "vēršanos pret tiesu", – rakstā tiek dēvēti par "kritiku tiesai", savukārt kritikas paudēji – par "kritizētājiem".

Vispirms rakstā tiks aplūkota vispārīga ar kritiku tiesām saistīta informācija – tās saistība ar tiesas autoritāti un tiesnešu neatkarību, normatīvais regulējums, kritikas izpausmes veidi, formas un kritizētāji, pozitīvā un negatīvā ietekme. Raksta otrajā daļā autore nošķirs pamatotu kritiku no nepamatotas kritikas, kā arī aplūkos kritikas izvērtēšanu un ar to saistītos riskus, ņemot vērā konkrēto kritizētāju. Trešā daļa tiks veltīta "kritikas neitralizēšanai", proti, reakcijai uz kritiku – kam, kad un kādā veidā vajadzētu reaģēt uz kritiku tiesām, tiesu varai, tiesnešiem vai tiesas nolēmumiem.

1. Kritika tiesām

1.1. Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. pants paredz tiesības uz vārda brīvību. Panta otrā daļa kā vienu no leģitīmiem mērķiem, kura dēļ var ierobežot (izvirzīt prasības, nosacījumus un noteikt sodus) vārda brīvību, paredz "tiesu varas autoritātes un objektivitātes nodrošināšanu". Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) norādījusi, ka termins "tiesu varas autoritāte" jo īpaši ietver ideju, ka tiesas ir un sabiedrībā kopumā tās tiek pieņemtas kā piemērota vieta likumīgo tiesību un pienākumu noskaidrošanai un ar tām saistīto strīdu izšķiršanai; turklāt sabiedrība kopumā ciena un uzticas tiesas spējai īstenot šo funkciju.¹ Līdz ar to tiek ierobežota tāda kritika, kas varētu negatīvi ietekmēt tiesu varas spēju spriest neatkarīgu un taisnīgu tiesu.

ECT ir sniegusi argumentus, kāpēc tiesnešu neatkarība un objektivitāte, tiesu varas autoritāte, uzticēšanās tiesu varai ir vērtības, kuru dēļ vārda brīvība tomēr tiek ierobežota.²

Sabiedrības uzticēšanās un cieņa pret tiesu varu ir viens no priekšnoteikumiem efektīvai tiesu sistēmai un līdz ar to arī uz tiesiskumu balstītai demokrātijai. Daudzi faktori, piemēram, netaisnīga, nepamatota un nekompetenta kritika vai nepareiza izpratne par tiesas lomu, var negatīvi ietekmēt sabiedrības uzticēšanos un cieņu pret tiesu varu.³

Tiesu varai kā tiesiskas valsts pamatvērtības – tiesiskuma – garantētājai ir īpaša loma sabiedrībā, tāpēc sabiedrības uzticēšanās nepieciešama, lai tiesas varētu sekmīgi īstenot savas funkcijas. Līdz ar to var būt nepieciešams aizsargāt šo uzticēšanos pret destruktīviem un nepamatotiem uzbrukumiem.⁴

Tiesas autoritāte, kas balstās cieņā pret tiesnešiem un viņu augstā novērtējumā,⁵ ir tiesas ietekmes un varas avots. Šis tiek uzskatīts par praktiski vienīgo varas avotu tiesām.⁶ Sabiedrības uzticēšanās tiesām zināmā mērā leģitimizē to pieņemtos lēmumus.

Tiesas neatkarība ir būtisks tiesas autoritātes priekšnoteikums.⁷ Saistībā ar tiesām paustu kritiku tiesnešu neatkarībai⁸ ir divējāda nozīme. Pirmkārt, tiesnešu neatkarība pasargā tiesu no prettiesiskas ietekmes un spiediena tiesas spriešanas procesā.⁹ Tās mērķis ir norobežot tiesu no lietas dalībnieku un sabiedrības kopumā ietekmes.¹⁰ Tiesnešu neatkarības būtība ir spēja izlemt lietas likumīgi un objektīvi, brīvi no nepienācīgas kontroles un ietekmes.¹¹ Kritika tiesām ir viens no iespējamās ietekmes veidiem, līdz ar to tiesnešu neatkarības garantijām būtu jāspēj pasargāt tiesnesi no tādas kritikas, kas varētu prettiesiski ietekmēt tiesas spriešanu.¹² Otrkārt, tiesnešu neatkarības saturu veido arī noteikti ierobežojumi tiesnešiem, tai skaitā vārda brīvības ierobežojumi un noteiktas uzvedības prasības. Līdz ar to tiesnešu neatkarība un no tā izrietošais piesardzības pienākums ierobežo tiesnešu iespējas reaģēt uz kritiku.¹³

1.2. Ietekmi uz tiesu varu aizliedz arī dažādi starptautisko institūciju izstrādātie dokumenti, kas pieņemti, lai dalībvalstis savos likumos un praksē vadītos no tajos ietvertajiem principiem. Lai gan minētie dokumenti uzskatāmi tikai par vadlīnijām, tie uzliek stingrus morālus un politiskus pienākumus valstīm un ir izmantojami kā līdzeklis tiesnešu neatkarības kritērija satura noskaidrošanai.¹⁴ Minētajos dokumentos pamatā aizliegta ietekme uz tiesas spriešanu,¹⁵ to saistot ar tiesnešu neatkarības nodrošināšanas prasību. Līdz ar to tiek ierobežota tāda kritika, kas var ietekmēt tiesas spriešanu.