Tiesību jaunrades jēdziens padomju laika izpratnē

Sākot rakstīt šīs atmiņas, radās pirmais jautājums, vai vārdu "jaunrade" viscaur likt pēdiņās, vai ne. Pēdiņas būtu īsti vietā, bet vienkāršības labad tās nelietošu, jo lasītājs jau tāpat sapratīs šī procesa būtību.

Ko tad saprata ar tiesību jaunradi padomju tiesībās, teorijā un praksē? "Tiesību normu jaunrade ir komunistiskās partijas vadītās un valstiski organizētās padomju tautas darbība, lai tautas interesēm atbilstošajiem noteikumiem piešķirtu vispār obligātu izteiksmi."¹ Vēlāk šis pats autors – A. Plotnieks – tiesību normu jaunradi jau raksturo kā uzvedības priekšraksta padarīšanu par vispār obligātu. Kā redzams, no definīcijas pazudusi komunistiskā partija. Tālāk autors raksta, ka padomju tiesību sistēmā tiesību normu jaunrade bija valsts monopols. Normu radīšana un pilnveidošana bija virzīta uz vienu politisku mērķi – tām bija jāveicina sabiedrības pārkārtošana un indivīda dzīves organizācija atbilstoši marksisma-ļeņinisma mācībai. Jau mūsdienās A. Plotnieks arī atzīst, ka, sabrūkot uz represijām balstītajai sociālisma nometnei, valsts institūciju aktos izteiktā tiesību normu sistēma, kas nesakņojas cilvēku iekšējā pārliecībā, funkcionē tikai tik ilgi, kamēr tiek uzturēta ar represīvām metodēm.²

Šis ieskats viena padomju zinātnieka uzskatos par tiesību jaunrades būtību dod priekšstatu par to, kā veidojās un kas noteica tiesību normu un saturu padomju Latvijā. Padomju zinātnieki, to skaitā arī no Latvijas, ir sarakstījuši kaudzēm pētījumu un monogrāfiju, lai pamatotu un izskaidrotu, kā rodas šī efemerā "tautas griba", kā tiek noskaidrotas "tautas intereses" un tamlīdzīgi.

Praksē viss bija daudz vienkāršāk. Visu diriģēja un noteica komunistiskā partija. Partija noteicošo lomu bija piesavinājusies, pamatojoties uz marksisma dogmām par proletariāta diktatūru, un ierakstījusi to padomju konstitūcijā. Līdz ar to tai pakļāvās viss valsts aparāts. To nodrošināja partijas disciplīna (lasi – diktatūra) un valsts represīvais aparāts. Tas tad arī uzlika zīmogu visam tiesību jaunrades procesam.

Sabiedrībā notiekošos procesus, noskaņojumu un domu strāvojumus pētīja un uzraudzīja Valsts drošības komiteja un tai tieši vai netieši pakļautas institūcijas un ziņotāju tīkls. Caur to augstākajām partijas institūcijām pienāca ziņas, kas kur nav kārtībā, un tad tika organizēta un formēta atgriezeniskā saite. Caur partijas organizācijām, komjaunatni, arodbiedrībām, partijas un saimnieciskā aktīva sanāksmēm, kuras arī organizēja un kontrolēja partija, tika veidota un manipulēta sabiedriskā doma. Partijai pakļautajās avīzēs (citu jau nebija) tika inspirēti atbilstoša satura raksti, tajos paustais tika uzdots par visas tautas gribu. Politiskie strāvojumi nāca caur "Pravdu" un "Izvestiju". Tos reproducēja "Cīņa" un "Sovetskaja Latvija". Piemēram, sadzīves nebūšanas un sliktos un nevēlamos priekšniekus pirms atlaišanas parasti kritizēja žurnāli "Krokodil" vai mūsu pašu "Dadzis", izsmēja stingri cenzētos TV raidījumos. Pēc tam sekoja tā sauktie organizatoriskie pasākumi, kritizētais un dažkārt arī kritizētājs pazuda no sabiedriskās dzīves skatuves un amata.

Viens no jaukākajiem piemēriem, kas palicis atmiņā, ir spontānais "darbaļaužu gribas" uzplaiksnījums cīņā ar "zaļo pūķi". Pamodušies vienā vasaras rītā, mēs no avīzēm uzzinājām, ka pēc darbaļaužu vēlēšanās partija un valdība ir uzsākusi niknu cīņu ar žūpību. Ir jau pieņemts attiecīgs partijas Centrālkomitejas (CK) un Ministru padomes lēmums, PSRS Augstākās padomes Prezidija (augstākais likumdevējs Augstākās padomes sesiju starplaikā) dekrēts par žūpības apkarošanu, un savienotajām republikām ar steigu jāsāk darīt tas pats. Protams, ka tūlīt tika izstrādāts, pareizāk sakot, lokalizēts PSRS akta teksts atbilstoši Latvijas apstākļiem attiecīga Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidija dekrēta formā. Darba kolektīvos ar joni dibināja nedzērāju biedrības. Tās vadīt vajadzēja pašam priekšniekam, viss viens – dzer viņš vai ir atturībnieks.