18. Jūlijs 2017 /NR. 30 (984)
Skaidrojumi. Viedokļi
Izņēmums no nekustamā īpašuma labticīga ieguvēja aizsardzības
2
Mg. iur.
Līva Upīte
zvērinātu advokātu biroja “Spīgulis & Kukainis” zvērināta advokāta palīdze 

No Kriminālprocesa likuma 360. panta pirmās un otrās daļas izriet, ka kriminālprocesa ietvaros, ja nekustamais īpašums ir iegūts noziedzīga nodarījuma rezultātā, piemēram, viltojot pilnvaru, pirkuma līgumu vai nostiprinājuma lūgumu, uz kura pamata nekustamais īpašums tiek atsavināts un nodots tālāk trešajām personām, tas atdodams pēc piederības īpašniekam. Kriminālprocesa ietvaros netiek vērtēts, vai mantas ieguvējs jeb pašreizējais īpašnieks ir labticīgs vai nē.

Savukārt civillietās, vērtējot identiskus faktiskos apstākļus, kad īpašuma tiesiskais īpašnieks zaudējis nekustamo īpašumu prettiesisku darbību rezultātā, tiesu prakse līdz šim nav bijusi viennozīmīga. Dažkārt ir tikuši aizsargāti nekustamā īpašuma labticīgie ieguvēji, bet citkārt nekustamais īpašums ir ticis atdots tā tiesiskajam jeb sākotnējam īpašniekam neatkarīgi no tā, vai ieguvējs ir labticīgs. Šajā rakstā autore analizēs pašreizējo regulējumu, tiesu praksi civillietās, norādīs uz nepieciešamību atkāpties no esošās neviennozīmīgās tiesu prakses, paredzot, ka nekustamais īpašums, kas iegūts noziedzīga nodarījuma rezultātā, ir atdodams pēc piederības īpašniekam arī tad, ja šis jautājums tiek skatīts civillietas ietvaros, nevērtējot pašreizējā īpašnieka jeb ieguvēja labticīgumu.

1. Labticīguma vērtēšana

Šobrīd cietušajam ir iespēja ne tikai kriminālprocesa ietvaros atgūt nekustamo īpašumu, kas zaudēts noziedzīga nodarījuma rezultātā, bet arī vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar īpašuma prasību. Ja cietušais izvēlas vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā, civillietas ietvaros galvenais jautājums ir tas, vai jāvērtē personas, kura ieguvusi nekustamo īpašumu, attieksme. Ja ir jāvērtē, tad vai persona ir uzskatāma par labticīgu vai ļaunticīgu nekustamā īpašuma ieguvēju?

Par labticīgu valdītāju uzskata personu, kas pārliecināta, ka nevienam citam nav vairāk tiesību valdīt lietu kā viņam, bet ļaunticīgs – tas, kas zina, ka viņam nav tiesību lietu valdīt vai ka kādam citam šajā ziņā ir lielākas tiesības nekā viņam (Civillikuma 910. pants). Tādējādi pēc būtības tieši personas attieksme ir noteicošā, lai nošķirtu, vai persona ir labticīga vai ļaunticīga.

Labticīgam valdītājam jāvalda lieta, nezinot šķēršļus, kas nepieļauj iegūt to par īpašumu, un pilnīgā pārliecībā, ka citai personai nav tiesību uz šo lietu.1 Ja tiek vērtēts ieguvēja labticīgums, personai, kura zaudējusi nekustamo īpašumu noziedzīga nodarījuma rezultātā, civillietas ietvaros jāpierāda, ka pašreizējais īpašnieks jeb ieguvējs zināja šķēršļus, tātad faktiski zināja par noziedzīgu nodarījumu, viltoto pilnvaru, pirkuma līgumu vai nostiprinājuma lūgumu, kas praksē rada problēmas, ņemot vērā, ka pierādījumi Civilprocesa likuma izpratnē tam var nepastāvēt. Turpretim kriminālprocesa ietvaros šim apstāklim nav nekādas nozīmes, jo tā ietvaros netiek vērtēts personu labticīgums, bet gan tiek atjaunots taisnīgums un iepriekšējais stāvoklis.

Atbilstoši Civillikuma 927. pantam lietu tiesības ir absolūtas tiesības un tās ir spēkā pret jebkuru trešo personu, tāpēc to pastāvēšanai un saturam jābūt darītam zināmam trešajām personām. Par lietu tiesību publicitātes līdzekli kalpo zemesgrāmata,2 uz kuras publisko ticamību attiecīgi atsaucas nekustamo īpašumu ieguvēji.

Juridiskajā literatūrā ir ticis norādīts, ka lietu tiesību uz nekustamu lietu labticīga ieguvēja aizsardzība izriet no, pirmkārt, Civillikuma 994. panta pirmajā daļā paredzētās "nekustamā īpašuma piederības prezumpcijas" un, otrkārt, Zemesgrāmatu likuma 1. pantā ietvertā zemesgrāmatu publiskās ticamības principa. Šie noteikumi par nekustamas lietas labticīgu iegūšanu īpašumā, kas pamatojas uz zemesgrāmatu publiskas ticamības principu, ierobežo īpašnieka iespēju atprasīt savu lietu ar īpašuma prasību no jebkura trešā valdītāja.3 Tādējādi saskaņā ar šo viedokli jebkurā gadījumā būtu aizsargājami labticīgi nekustamā īpašuma ieguvēji kā izņēmums no iespējas atprasīt lietu ar īpašuma prasību, ja vien pārdevējs bija nostiprinājis savas īpašuma tiesības zemesgrāmatā.

ABONĒ 2025.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
2 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Pēteris
18. Jūlijs 2017 / 07:56
0
ATBILDĒT
Paldies autorei par rakstu, tomēr tajā pietrūkst precizitāte un, iespējams, objektivitāte. Piem., citējot R. Štirneru, autore neapraksta argumentus, kuriem pievienojas ST secinājumu daļā:

"25.2. Pieaicinātā persona R. Štirners norāda, ka Latvijā valsts
iesaiste un valsts kontrole pār darījumiem ar nekustamo īpašumu nav pārliecinoša un pietiekama, jo, piemēram, trūkst visu nepieciešamo pilnas notariālas autentificēšanas soļu (pārdošanas līgums, nodošana, reģistrācija, pamatojoties uz kopēju lūgumu). Nepastāvot normatīvi regulētai stingrai preventīvai tiesībaizsardzības sistēmai, var būt pieļaujams tas, ka sākotnējā īpašnieka tiesības uz nekustamo īpašumu prevalē pār labticīgā ieguvēja tiesībām. Vienlaikus tas ir arī par pamatu, lai secinātu, ka Latvijas situācijā ir pieļaujams citāds regulējums no tā, kāda pieeja labticīgā ieguvēja aizsardzībā pastāv citās valstīs."
Jūlija Kolomijceva > Pēteris
18. Jūlijs 2017 / 12:29
2
ATBILDĒT
Iespējas neesamība iegūt labticīgi īpašuma tiesību no ne-īpašnieka, ja iepriekš lietas iegūšana ir kaut kā saistīta ar noziedzīgu nodarījumu, ir strīdīga, bet to varētu uzskatīt par vienu no risinājumiem, kā var mēģināt veicināt sākotnējā īpašnieka tiesību aizsardzību. Cits risinājums, stiprinot sākotnējā īpašnieka aizsardzību, ir mainīt zemesgrāmatas un notāru darbības atsevišķus nosacījumus īpašuma un citu tiesību nostiprināšanas procesā, neskarot jautājumus par labticīgu iegūšanu ar tiesisku darījumu.
Turklāt, ja trešā persona tomēr nevar labticīgi iegūt īpašuma tiesību noteiktos gadījumos, nevar pilnībā pievienoties Satversmes tiesas argumentācijai, ka trešajai labticīgai personai būtu pilnībā jāuzņemas civiltiesiskās apgrozības risks. Īstenībā sākotnējam īpašniekam (izņemot, dokumentu viltošanas gadījumus) arī būtu "pirms tiesisko darījumu slēgšanas šie iespējamie riski būtu ar īpašu rūpību jāizvērtē".
Konkrētajā Satversmes tiesas lietā cietušais it kā bija faktiski ierobežoti rīcībspējīgs. Tomēr vienlaikus būtu jājautā, vai tā ir trešās personas atbildība, ka valsts nav nodrošinājusi cietušajam sociālo pakalpojumu saņemšanu, lai cilvēks nenodarītu neapdomīgi sev pāri, piemēram, slēdzot neizdevīgus darījumus. Citiem vārdiem, jautājums ir par to, vai atteikums aizsargāt labticīgu ieguvēju līdzīgos gadījumos palīdz efektīvi sasniegt mērķi aizsargāt noteiktu sabiedrības grupu mantiskas intereses.
Šodien izlasīju, manuprāt, interesanto rakstu par Spānijas pieredzi. Raksts ir par konfiscētas noziedzīgi iegūtas mantas izmantošanu. Pavisam drīz Latvijā spēkā stāsies arī jaunais regulējums par konfiskāciju. Norādītajā rakstā teikts, ka “krievu mafijas” manta – nauda un citi īpašumi - palīdz Spānijai risināt sociālās problēmas. Konfiscēta manta tika, piemēram, izmantota slimnīcu aprīkojuma iegādei vai veco ļaužu nama remontēšanai.
Ja, piemēram, trešā labticīga persona nevar iegūt nekustamu lietu Latvijā, lai arī šī trešā persona nevarēja zināt par trūkumiem un paļāvās uz zemesgrāmatas ierakstiem, līdzīgi kā Spānijā varētu konfiscētu mantu, proti, tās realizēšanas rezultātā iegūtus līdzekļus, izmantot trešās personas kompensācijas nodrošināšanai.
Ar minēto rakstu var iepazīties: http://www.dw.com/ru/%D0%BA%D0%B0%D0%BA-%D0%B4%D0%B5%D0%BD%D1%8C%D0%B3%D0%B8-%D1%80%D1%83%D1%81%D1%81%D0%BA%D0%BE%D0%B9-%D0%BC%D0%B0%D1%84%D0%B8%D0%B8-%D0%BF%D0%BE%D0%BC%D0%BE%D0%B3%D0%B0%D1%8E%D1%82-%D0%B8%D1%81%D0%BF%D0%B0%D0%BD%D1%86%D0%B0%D0%BC-%D1%80%D0%B5%D1%88%D0%B0%D1%82%D1%8C-%D1%81%D0%BE%D1%86%D0%B8%D0%B0%D0%BB%D1%8C%D0%BD%D1%8B%D0%B5-%D0%BF%D1%80%D0%BE%D0%B1%D0%BB%D0%B5%D0%BC%D1%8B/a-39549210
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties