Saskaņā ar autortiesību pamatprincipiem bez autora atļaujas viņa darbu nedrīkst izmantot, tomēr mūsdienu mākslas tendences uzskatāmi demonstrē, ka populāri mākslinieki netraucēti pārkāpj autortiesības regulējošo normatīvo aktu nospraustās robežas un ka sabiedrība un autori, kuru autortiesības potenciāli tiek pārkāptas, šādu rīcību pieņem. Vairāki piemēri, kas ik dienu tiek radīti modernajā vizuālās mākslas pasaulē, autora ieskatā, ilustrē mūsdienu mākslas kustību un, iespējams, mūsdienu mākslas videi pārāk neelastīgu autortiesību pamatprincipu disonansi.
Šī raksta mērķis ir sniegt vispārīgu ieskatu modernās vizuālās mākslas tendencēs autortiesību regulējošo normatīvo aktu kontekstā ar īpašu uzsvaru uz piesavināšanās jēdzienu mākslā un tā vietu normatīvajos aktos.
Kas ir piesavināšanās māksla?
"Es gribēju kļūt par izcilu gleznotāju. Kā gan lai to labāk izdara, ja ne kopējot izcilu gleznotāju darbus?"
Tā esot teicis Ričards Petibons (Richard Pettibone) – viens no piesavināšanās mākslas pionieriem, kas savu karjeru uzsāka 20. gadsimta sešdesmitajos gados. Viņa pirmais darbs bija Endija Vorhola (Andy Warhol) slaveno "Campbell" zupas bundžiņu miniatūras replikas. Jaunāks piemērs ir Šeparda Feirija (Sheppard Fairey) radītais bijušā ASV prezidenta Baraka Obamas "HOPE" plakāts, kas ieguva ikonisku statusu 2008. gada ASV prezidenta vēlēšanu laikā.1 Š. Feirijs bija izmantojis "Associated Press" fotogrāfa Manija Garsijas (Mannie Garcia) 2006. gadā uzņemto B. Obamas fotogrāfiju bez fotogrāfijas autora atļaujas.2 Savukārt kāds pavisam nesens un arī Latvijas plašsaziņas medijos atspoguļots3 piesavināšanās mākslas paraugs ir pasaulslavenā mākslinieka Džefa Kūnsa (Jeff Koons) 14 metrus augstā piepūšamā skulptūra "Seated Ballerina" ("Sēdošā balerīna"), kas 2017. gada maijā tika uzstādīta virs Herkulesa statujas Rokfellera centrā. Kūnsa piepūšamā skulptūra raisīja nepārprotamas asociācijas ar "Balerīnu Ļenočku" – porcelāna statueti, kuras autore ir 1993. gadā mirusī Ukrainas skulptore Oksana Žnikrupa.4
Piesavināšanās māksla jeb appropriation art ir jēdziens, ar ko mākslas tiesību kontekstā apzīmē "iepriekš radīta objekta vai attēla izmantošanu, to tikai nedaudz pārveidojot".5 Piesavināšanās mākslas darbos mākslinieka tehniskās prasmes nereti ir otršķirīgas attiecībā pret prasmi ievietot jau iepriekš radītu mākslas darbu tādā vidē vai kontekstā, kas tam piešķir jaunu nozīmi. Tāpēc, aprakstot piesavināšanās mākslu, nereti tiek teikts, ka tajā noteicošā loma ir mākslinieka smadzeņu darbam, nevis roku darbam, tā aprakstot mākslinieka konceptuālo spēju piešķirt vizuālās mākslas oriģināldarbam jaunu nozīmi, darbu tikai nedaudz pārveidojot.6
Jāatzīmē: lai arī termins "piesavināšanās" latviešu valodā parasti tiek lietots negatīvā nozīmē,7 piesavināšanās mākslas jēdziens angļu valodā tiek izmantots ne tikai gadījumos, kad piesavināšanās ir bijusi pretlikumīga, bet arī gadījumos, kad tā ir bijusi saskaņā ar autora tiesībām vai arī nav tās vispār aizskārusi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienāsno 9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
