Satversmes tiesas spriedumos, vērtējot apstrīdētās normas (akta) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 8. nodaļas normām, tiek izmantotas dažādas metodoloģijas. Tiesa spriedumā var izvērtēt, vai valsts, aizsargājot personas pamattiesības, ir izpildījusi tai no Satversmes izrietošos pozitīvos pienākumus,¹ jo attiecībā uz katru pamattiesību valstij ir trīskāršs pienākums – gan ievērot, gan aizsargāt, gan arī nodrošināt personas tiesības.² Tāpat tiesa var vērtēt arī to, vai apstrīdētā norma atbilst kādam no Satversmes 92. panta saturā ietilpstošajiem tiesību principiem, piemēram, res judicata,³ nulla poena sine lege,⁴ ne bis in idem,⁵ vai kādai no taisnīgas tiesas procesuālajām garantijām, piemēram, tiesībām tikt uzklausītam.⁶ Ņemot vērā vides tiesību specifiku, atšķirīga metodoloģija tiek izmantota arī gadījumā, kad tiek vērtēta apstrīdētā akta atbilstība Satversmes 115. pantā ietvertajām personas pamattiesībām dzīvot labvēlīgā vidē.⁷

Tomēr vairumā gadījumu Satversmes tiesa savā līdzšinējā praksē ir piemērojusi tiesību normā ietverta pamattiesību ierobežojuma pārbaudes metodoloģiju. Proti, Satversmes tiesa vispirms noskaidro, vai apstrīdētā norma attiecas uz tādām personas tiesībām vai likumiskajām interesēm, kuras ietilpst konkrētās pamattiesības tvērumā un vai apstrīdētā norma paredz personas pamattiesību ierobežojumu. Ja šāda ierobežojuma pastāvēšana tiek konstatēta, tad tiesa tālāk noskaidro, vai:

1. ierobežojums ir noteikts ar likumu;

2. ierobežojumam ir leģitīms mērķis;

3. ierobežojums ir samērīgs ar leģitīmo mērķi.

Ja Satversmes tiesa atzīst, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu un tam ir leģitīms mērķis, tiesa tālāk izvērtē minētā ierobežojuma samērīgumu un noskaidro, vai institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu:

1. lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai;

2. rīcība ir nepieciešama, proti, vai leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem (turpmāk arī – nepieciešamība);

3. rīcība ir atbilstoša, proti, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.