Konkrētajā gadījumā kritiski ir vērtējams autores viedoklis, ka nomas tiesiskās attiecības starp zemes īpašnieku (komersantu) un ēkas īpašnieku nav uzskatāmas par komercdarījumu, jo iztrūkst zemes īpašnieka un ēkas īpašnieka griba stāties šajās nomas tiesiskajās attiecības.
Pirmkārt, kā zināms, pēc LR neatkarības atjaunošanas zemes reformas ietvaros īpašuma tiesības tika atjaunotas tikai fiziskajām personām (ar atsevisķiem izņēmumiem attiecībā uz juridiskajām personām). Tātad komersants šāda veida zemes īpašumus nevarēja iegūt īpašuma tiesību atjaunošanas rezultātā zemes reformas ietvaros. Komersants šādus zemes īpašumus vienmēr ir ieguvis no sākotnējiem zemes īpašniekiem uz brīvprātīgi noslēgtu darījumu pamata. Tātad komersants šādus zemes īpašumus ir ieguvis, brīvi izsakot savu gribu.
Otrkārt, komersants, pieņemot, ka tas ir konkrētās komercdarbības jomas profesionālis, iegādājoties šāda veida zemes īpašumus, ir apzinājies visus faktiskos un tiesiskos apstākļus saistībā ar šāda veida zemes īpašumiem. Citiem vārdiem, komersants šādus zemes īpašumus ir iegādājies apzināti, saprotot, ka šo īpašumu nevarēs izmantot nekādā citā veidā kā vien saņemt likumā noteikto nomas maksu. Faktiski šādos gadījumos komersants iegādājās nevis pašu zemes īpašumu, bet gan likumā noteiktās tiesības prasīt no ēkas īpašnieka likumā noteikto nomas maksu.
Treškārt, diez vai var teikt, ka konrētajā gadījumā bez jebkādas ievērības būtu atstājams fakts, ka komersants šādus zemes īpašumus ir iegādājies uz brīvi noslēgtu darījumu pamata, tā vietā aprobežojoties tikai ar jaunā zemes īpašnieka (komersanta) un ēkas īpašnieka tiesisko attiecību rakstura izvērtējumu. Komersantam noslēdzot darījumu par šāda veida zemes īpašumu iegādi, šī zemes iegādes darījuma obligātās, nepieciešamās un no likuma izrietošās sekas ir tiesības saņemt nomas maksu no ēkas īpašnieka. Tātad komersantam ir bijusi izvēles tiesības tiesība (gribas izteikuma brīvība) stāties vai nestāties šajās nomas tiesiskajās attiecībās (iegūt vai neiegūt tiesības prasīt nomas maksu). Citiem vārdiem, komersants, brīvi izsakot gribu iegādāties šādus zemes īpašumus, vienlaikus ir izteicis brīvu gribu stāties nomas tiesiskajās attiecības ar ēkas īpašnieku un saņemt no tā nomas maksu.

Kopumā argumentēts viedoklis, tomēr nevaru piekrist autores viedoklim raksta sākumā, ka konkrētajā gadījumā jautājums par Komerclikuma noilguma termiņa piemērošana vispārējā noilguma termiņa vietā ir pseidoproblēma. Patiesībā tas ir interesants juridisks jautājums, uz kuru atbildes, acīmredzot, tiks meklētas ne tikai civilprocesa, bet arī administratīvā procesa ietvaros.
Viens no maniem pretargumentiem autores viedoklim, ka piespiedu noma nav atzīstama par komercdarījumu, ir tas, ka, gadījumos, kad zemes īpašnieks ir komersants (PVN maksātājs), nomas maksa tiek aplikta ar pievienotās vērtības nodokli (skatīt Pievienotās vērtības nodokļa likuma 1.panta 14.punkta c) apakšpunktu). Saskaņā ar minēto PVN likuma normu pakalpojumu sniegšana ir DARĪJUMS, kas nav preču piegāde; par pakalpojumu sniegšanu (DARĪJUMU) uzskata arī lietu nomu. Jāuzsver, ka PVN likums atsevišķi neizdala lietas nomu (DARĪJUMU) uz likuma pamata un uz līguma pamata. Lietas noma kā likuma, tā līguma gadījumā tiek uzskatīta par darījumu (pakalpojuma sniegšanu), un ir apliekama ar PVN.