1. Kolektīvo darba tiesību saturs un mērķi

Kolektīvās darba tiesības regulē attiecības starp kolektīvi organizētiem strādājošiem un darba devējiem / viņu apvienībām. Kolektīvās darba tiesības pamatā regulē šādus jautājumus: tiesības uz informēšanu, konsultēšanu un darbinieku līdzdalību; strādājošo un darba devēju biedrošanās tiesības; tiesības uz kolektīvajām sarunām un tiesības slēgt darba koplīgumus; tiesības uz kolektīvo rīcību, ieskaitot streikošanas tiesības.²

Tādējādi tiesībām uz kolektīvajām sarunām nebūtu jēgas, ja strādājošo organizācijām nebūtu tiesības streikot,³ jo tiesības streikot ir pats efektīvākais līdzeklis, kas ļauj aizsargāt strādājošo intereses.⁴

Kolektīvās darba tiesības ir daļa no biedrošanās brīvības, kas pieder pie tā sauktās pirmās paaudzes cilvēktiesībām, jo biedrošanās brīvība tiek uzskatīta par vienu no demokrātiskas sabiedrības pamatpīlāriem tādēļ, ka demokrātija prasa sadarbību starp stabilām un reprezentatīvām grupām, kas ļauj paust dažādus viedokļus.⁵

Kolektīvās darba tiesības ir balstītas prezumpcijā par nevienlīdzīgo ietekmi starp strādājošajiem un darba devējiem.⁶ Līdz ar to, nodrošinot kolektīvās tiesības, rodas iespēja sabalansēt brīvo tirgu ar sociālo labklājību. Tāpat kolektīvās tiesības ir instruments, kas nodrošina "miermīlīgu", uz sadarbību vērstu un efektīvu darba tirgu, kas netiek traucēts ar kolektīvo rīcību, piemēram, streikiem, tādējādi respektējot un pakļaujoties kolektīvām tiesībām, nodrošinot motivētam un kvalificētam darbaspēkam labākus nodarbinātības apstākļus, darba devēji var sagaidīt paaugstinātu produktivitāti un lielāku lojalitāti.⁷

2. Kolektīvo darba tiesību avoti

Latvijā kolektīvās darba tiesības ir nostiprinātas Satversmē,⁸ un līdz ar to tām ir pamattiesību statuss. Minētās pamattiesības atspoguļojas vairākās Satversmes normās, tostarp 102. pantā, kas nosaka biedrošanās tiesības, 108. pantā, kas nosaka strādājošo tiesības streikot. Tāpat kolektīvās darba tiesības ir regulētas ar vairākiem likumiem un citiem normatīvajiem aktiem, no kuriem konkrētā raksta kontekstā jāmin Streiku likums, ⁹ kurš nosaka darbinieku tiesības streikot, kā arī kārtību, kādā šīs tiesības ir realizējamas.

Kā zināms, saskaņā ar Satversmes 89. pantu tajā noteiktās pamattiesības ir atzīstamas un aizsargājamas saskaņā ar Latvijai saistošajiem starptautiskajiem līgumiem.