Strādājot amatos, kas ietver valsts interešu pārstāvēšanu jebkādā kapacitātē, kā arī darbojoties sistēmās, kas nodrošina sabiedrības dzīvi (veselības, izglītības), nozīmīgs ir ne tikai padarītais, bet arī veids, kā to pasniedz plašākai publikai. Likumdevēja un izpildvaras amatpersonu teiktais bieži veido ikdienas ziņu saturu (gan iepriekš labi pārdomāti apgalvojumi vai solījumi, gan spontānas, neveiklas frāzes, kas dažkārt mēdz labi ilustrēt amatpersonas nostāju). Var rast piemērus, kur vēstures atmiņā saglabājas nevis kādas personas bagātais, ilggadējais darbs, bet gan varbūt viena spoža frāze vai teiciens, kas izskanējis publiski. Uz jurista profesijas pārstāvjiem, kas lielākoties formē tieslietu sistēmu, tas attiecas mazāk, taču ne nenozīmīgāk. Piemēram, kāds advokāts sabiedrībā tiek atpazīts tikai kā "x lietas advokāts", ministrijas jurists – kā "likuma x autors" utt.

Ņemot vērā anglosakšu tiesību sistēmas iezīmes, Apvienotajā Karalistē arī tiesnešu spriedumos paustās atziņas vai kolorītas frāzes nereti iegūst patstāvīgu statusu: tās tiek citētas, apspriestas, kritizētas un slavētas.

Tā, piemēram, 2009. gadā visu valsti pāršalca ziņa, ka imigrācijas lietu tiesnese Džūdita Glīsona esot ļāvusi nelegālajam imigrantam, kas dzīvoja nereģistrētās attiecībās, palikt Apvienotajā Karalistē (netikt deportētam) tādēļ vien, ka viņiem ir kaķis. Turklāt stāsts tika ilustrēts ar citātu no tiesneses gatavotā sprieduma, kurā viņa bija piezīmējusi, ka "kaķim nebūs jābaidās no nepieciešamības pierast pie Bolīvijas pelēm".

Protams, ka kaķa esamība bija tikai viens no daudziem pierādījumiem pāra kopdzīves pierādīšanai (saskaņā ar oficiālajiem nosacījumiem kopdzīvei jābūt vismaz divu gadu garumā), tomēr šī viena detaļa radīja lielu rezonansi sabiedrībā (masu medijos parādījās tādi virsraksti kā "Jums ir kaķis? Varat palikt Karalistē!") un arī politiskajās debatēs, kurās skarti imigrācijas nosacījumi un cilvēktiesības. Toreizējā Apvienotās Karalistes iekšlietu ministre Terēza Meja vēl 2011. gadā atsaucās uz šo lietu, kritizējot savas valsts liberālo Cilvēktiesību aktu, ar kuru Karalistē tika ieviestas Eiropas Cilvēktiesību konvencijas prasības. Viņa solīja pārrakstīt imigrācijas nosacījumus, lai izvairītos no konvencijas 8. panta (tiesības uz savu privāto un ģimenes dzīvi) pārprašanas, kas simtiem nelegālo imigrantu ļauj palikt valstī.

Savukārt šā gada oktobrī Apvienotās Karalistes sabiedrībai ir cits iemesls pārspriest tiesneša Džeja spriedumā paustu atziņu, proti, ka likumi skata vecāka statusu kā "priekšrocību" un ka ir "morāli nepieņemami" skatīt bērnus kā "finansiālas saistības", jo bērni uzskatāmi par "svētību".

Lieta gan nav vienkārša: kāda bagāta biznesmeņa meita ir dzimusi ļoti neparastos apstākļos. 2011. gadā – labu laiku pēc attiecību izjukšanas – vīrietis saņēma ziņu no bijušās partneres, ka viņam būs bērns. Tas tika panākts, sievietei privātā apaugļošanas klīnikā viltojot vīrieša parakstu un iegūstot embriju no viņa iesaldēta materiāla.

Meitiņai tagad ir seši gadi, un tēvs ir iztērējis jau vienu miljonu mārciņu viņas uzturēšanai. Šādu summu viņš pieprasīja no privātās klīnikas, uzstājot uz to, ka tās kļūda un paviršība noveda pie šāda rezultāta. Noraidot prasību, tiesa gan atzīmēja, ka var piekrist faktam par tēva maldināšanu, tomēr kompensācijas prasīšana nebūtu pieļaujama. Spriedums, iespējams, tiks pārsūdzēts.

Anglosakšu tiesību lokā arī mūsdienās tiesnesis uzskatāms par vienu no sabiedrības domas veidotājiem un aktīviem līdzdalībniekiem. Juridiski argumenti, kas ietērpti vienkāršā, kolorītā valodā, minētajos gadījumos ļāva iesaistīties diskusijā ne tikai šauram speciālistu lokam.