Tas izriet no Kriminālprocesa likuma 610. panta pirmās daļas. Minētā norma paredz: "Ja procesa virzītājs ar savu lēmumu ir izbeidzis kriminālprocesu sakarā ar personas nāvi vai arī ir izbeidzis kriminālprocesu uz cita nereabilitējoša pamata, pēc būtības atzīstot personu par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, un šī persona pēc tam ir mirusi, tās likumiskie pārstāvji, tuvinieki vai citas personas, kuru rīcībā ir fakti, kas liecina par mirušā nevainīgumu, viena gada laikā pēc šāda lēmuma pieņemšanas var iesniegt pieteikumu par kriminālprocesa turpināšanu mirušā reabilitācijai."

Kriminālprocesa uzsākšana pret personu pati par sevi jau prasa personas reabilitāciju vai nereabilitāciju. Tādējādi, ja kriminālprocess ir uzsākts pret personu, persona faktiski tiek stigmatizēta kā vainīga un viņai savā ziņā pretēji nevainīguma prezumpcijā paredzētajam būtu jācīnās par reabilitāciju. Šo situāciju autors, turpinot savā veidā aizsākto kvantu kriminoloģijas atziņu attīstīšanu, vēlas apzīmēt kā kriminālprocesuālo dekoherenci.

Dekoherences jēdziens tiek izmantots, lai izskaidrotu, kāpēc kvantu mehānikā rodas dažādi atšķirīgi pētījumu rezultāti.