Pirmā bērnu glābējsilīte (baby box) Latvijā tika atvērta 2009. gadā.¹ Faktiski šāda glābējsilīte ir īpaši izveidotas un triecienizturīgas durtiņas, kuras atverot zīdaini var ielikt gultiņā ar augstām organiskā stikla malām.² Glābējsilītes atrodas slimnīcu teritorijās, un tās apkalpo medicīnas darbinieki. Zīdaini tajās atstāj anonīmi pirms ierakstīšanas dzimtsarakstu nodaļas dzimšanas reģistrā, līdz ar to pēc bērna ievietošanas glābējsilītē nav iespējams noskaidrot tā vecākus (anonīmā atteikuma princips).³

Latvijas glābējsilīšu modeli un tā tiesisko regulējumu pārņēma arī citas valstis, piemēram, Austrija un Krievija.⁴ Taču pēdējā laikā mūsu austrumu kaimiņvalstī ir sākušās asas diskusijas par to, vai glābējsilīšu darbība atbilst bērna tiesībām, kuras ir nostiprinātas ANO 1989. gada 20. novembra Bērnu tiesību konvencijā (turpmāk – Bērnu tiesību konvencija). Sākotnēji Krievijas valdība konceptuāli atbalstīja likumprojektu, kurš paredz glābējsilīšu darbības aizliegumu, bet pēc nepilna mēneša uzdeva to pārstrādāt.⁵

Ņemot vērā, ka jau 2012. gadā ANO Bērnu tiesību komitejas locekle Marija Hercoga ANO vārdā aicināja (tajā skaitā arī Latviju) slēgt glābējsilītes, pamatojoties uz to, ka anonīmais atteikums pārkāpj bērnu tiesības uz individualitātes saglabāšanu, kuras ir nostiprinātas Bērnu tiesību konvencijā,⁶ šobrīd uzsāktā diskusija Krievijā par glābējsilīšu darbību atbilstību bērnu tiesībām ir aktuāla arī Latvijā.

Atbildot ANO Bērnu tiesību komitejai, projekta "Baby Box – vieta bērna dzīvībai" vadītāja Latvijā Laura Zvirbule un zvērināts advokāts Juris Beikmanis norādīja, ka glābējsilīšu darbības galvenais mērķis ir bērnu dzīvības saglabāšana,⁷ kas ir nostiprināts Bērnu tiesību konvencijas 7. pantā.⁸ Arī ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs atzīmēja, ka, atbalstot glābējsilītes, valsts realizē savus pienākumus aizsargāt bērnu dzīvības.⁹ Ņemot vērā iepriekš minēto, šajā rakstā autors izvērtē glābējsilīšu darbību un tās tiesisko regulējumu bērna tiesību uz dzīvību un individualitātes saglabāšanas kontekstā.

Lai sasniegtu šo mērķi, pirmkārt, ir jānoskaidro, vai glābējsilīšu darbība ierobežo bērna tiesības, otrkārt – vai šis ierobežojums ir prettiesisks.

1. Glābējsilīšu darbība bērna tiesību uz dzīvību kontekstā

Cilvēka dzīvība ir visaugstākā vērtība mūsdienu pasaulē. Bērnu tiesības uz dzīvību nostiprinātas dažādos starptautiskos un nacionālos tiesību aktos. Satversmes 93. pants¹⁰ un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Cilvēktiesību konvencija) 2. pants nosaka, ka ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums.¹¹ Bērnu tiesību konvencijas 6. pants deklarē: dalībvalstis atzīst, ka ikvienam bērnam ir neatņemamas tiesības uz dzīvību. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 7. pants nosaka, ka katram bērnam ir neatņemamas tiesības uz dzīvības un attīstības aizsardzību.¹² Visas iepriekš minētās tiesību normas aizsargā bērna tiesības uz dzīvību. Bērna tiesības uz dzīvību ir neatņemamas, proti, tās ir absolūtas tiesības.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT), skaidrojot Cilvēktiesību konvencijas 2. pantu, norāda, ka šis pants uzdod valstij pozitīvo pienākumu darīt visu, lai cilvēks būtu drošībā.