Personas tiesību ierobežojumi kā mantas aresta praktiskā izpausme

Kriminālprocesuālā mantas aresta saturs ir diferencējams, un tā saturam jābūt individualizētam katrā atsevišķā kriminālprocesā, ņemot vērā mantai uzliktā aresta mērķi. Jāteic gan, ka mantas aresta saturu pašlaik daļēji var izsecināt no spēkā esošās Kriminālprocesa likuma 361.¹ panta redakcijas un citiem likumiem.¹ Izanalizējot visu pantu kopumā, jāuzskata, ka 361.¹ panta pirmajā daļā minētie ierobežojumi vienmēr nav jāuzliek pilnā apmērā, piemēram, otrajā punktā minēts: publiskajam reģistram, kurā reģistrētas tiesības uz arestēto mantu, – lai tas ierakstītu aizliegumu šo mantu atsavināt un apgrūtināt ar citām lietu vai saistību tiesībām. Proti, ne katrā gadījumā jāuzliek gan aizliegums atsavināt, gan aizliegums apgrūtināt ar lietu vai saistību tiesībām, bet var pietikt arī ar to, ka tiek reģistrēts apgrūtinājums (ķīla) uz nekustamo īpašumu lēmumā par mantas aresta uzlikšanu atbilstoši norādītajai nodrošinājuma summai, ņemot vērā to, ka Zemesgrāmatu likuma pārejas noteikumu 7. punkts to paredz. Līdzīgi var ņemt par piemēru gadījumu, kad procesa virzītājs uzliek arestu transportlīdzeklim, reģistrē atzīmi Ceļu satiksmes drošības direkcijā (turpmāk – CSDD), ka noteikto transportlīdzekli nedrīkst atsavināt vai apgrūtināt ar lietu vai saistību tiesībām. Šis ir pietiekami plaši praksē sastopams gadījums. Šāda aresta rezultātā persona var turpināt lietot transportlīdzekli.

To, ka mantas aresta saturs ir diferencējams, var secināt no 361.¹ panta otrās daļas pēdējā teikuma, kas nosaka, ka ķermenisko lietu izņem un nodod glabāšanā pēc nepieciešamības. Apstāklis, ka procesa virzītājs nedrīkst automātiski uzlikt mantai arestu ar tādu saturu, kas ir maksimāli ierobežojošs, izriet no tā, ka jebkuram pamattiesību ierobežojumam ir jābūt noteiktam ar likumu, jābūt sabiedrības interesēs un jānotur līdzsvars starp indivīda un sabiedrības interesēm, proti, jābūt samērīgam.