Ar Satversmes tiesas 2017. gada 22. decembra spriedumu² atzīts, ka Satversmei atbilst tāds tiesiskais regulējums, kas liedz Administratīvajai apgabaltiesai pašai grozīt Konkurences padomes noteikto naudas sodu par Konkurences likuma pārkāpumu. Ja Administratīvā apgabaltiesa nepiekrīt Konkurences padomes lēmumam, tai ir šādas opcijas: (a) atcelt Konkurences padomes lēmumu pilnīgi; vai (b) atcelt Konkurences padomes lēmumu daļā par soda noteikšanu ar papildu opciju uzlikt Konkurences padomei pienākumu izdot jaunu lēmumu par sodu. Spriedums pamatots ar varas dalīšanas principu un to, ka administratīvā procesa būtībai atbilstošāks esot tāds regulējums, saskaņā ar kuru tiesa neizdara lietderības apsvērumus iestādes vietā un uz to pamata nenosaka jaunu administratīvā akta saturu, bet gan, konstatējot neatbilstību tiesību normām, atceļ administratīvo aktu.

Autore ņem vērā to, ka Satversmes tiesas kompetence ir ierobežota kā ar pieteikuma saturu, tā ar konstitucionālās kontroles institūtu kā tādu un, visbeidzot, ar informāciju, kas Satversmes tiesai ir pieejama par konkurences tiesību pārkāpumu lietu izmeklēšanas un iztiesāšanas procesa realitāti. Tāpēc šī raksta mērķis nav kritizēt Satversmes tiesas spriedumu, bet gan paust autores viedokli par Latvijas tiesiskā regulējuma un prakses būtiskiem trūkumiem konkurences tiesību pārkāpumu lietu izskatīšanā. Sausais atlikums pēc Satversmes tiesas sprieduma ir tāds, ka šobrīd konkurences pārkāpumu lietas Latvijā nevienā instancē netiek izskatītas pilnas jurisdikcijas tiesā pretēji tam, ko pieprasa Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 6. panta pirmajā teikumā un Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības uz taisnīgu tiesu.

Tiesības uz taisnīgu tiesu konkurences pārkāpumu lietās

ECT atzinusi, ka konkurences tiesību lietām ir krimināltiesisks raksturs.