Interesants un diskusijas vērts raksts. Autors ir veicis apjomīgu darbu, izpētot reālnastas institūta vēsturiskās saknes un tā praktisko izmantojumu mūsdienās. Attiecībā uz kopējo secinājumu par šā tiesību institūta arhaismu un nepieciešamību izvērtēt, vai tas būtu saglabājams Latvijas civiltiesībās, turpretim uzskatu, ka reālnastas regulējums ir piemērots mūsdienu civiltiesisko attiecību un vajadzību risināšanai. Kā esmu plašāk skaidrojis savā rakstā (Pienākums segt dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumus un norēķināties par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu: reālnastas tiesiskā regulējuma attiecināšana kā risinājums. Latvijas Universitātes 75. zinātniskās konferences rakstu krājums "Latvijas Republikas Satversmei – 95". Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2017, 123.–132. lpp), reālnastas tiesiskais regulējums varētu tikt attiecināts uz dzīvokļa īpašnieka pienākumu segt dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumus un norēķināties par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu. Tādā veidā varētu ievērojami efektīvāk nekā šobrīd nodrošināt dzīvokļu īpašnieku kopības interešu aizsardzību atsevišķa dzīvokļa īpašnieka parādsaistību gadījumā. Par to, ka reālnasta ir piemērots tiesību instruments apsaimniekošanas izdevumu segšanas pienākumu nodrošināšanai, piešķirot attiecīgajām saistībām liettiesisku raksturu, liecina arī aktuālā Vācijas tiesu prakse (sk. atsauces iepriekš minētajā rakstā). Šāds risinājums kalpo leģitīmam mērķim, tādēļ nevaru pievienoties rakstā izteiktajām šaubām par civiltiesību normu izmantošanas godprātīgumu rakstā minētajos gadījumos, kad ciematu attīstītāji izmantoja šo institūtu, lai reālnastu veidā noteiktu apsaimniekošanas maksu. Reālnastas institūta izmantošana varētu būt apsverama arī zemes piespiedu nomas attiecību regulēšanai, taču ne tikai rakstā minētajā aspektā – dalītā īpašuma izbeigšanai, bet arī pašu nomai līdzīgo tiesisko attiecību ietvaros.
Attiecībā uz rakstā pausto viedokli par klaušām kā nepieņemamu un prettiesisku reālnastas formu jāpiekrīt, ka Civillikuma 1260. pantā lietotais termins ir novecojis, taču Civillikuma komentāros tas jau tiek iztulkots atbilstoši mūsdienu tiesību izpratnei – kā darba veikšana tiesīgās personas labā. Arī Vācijas tiesību doktrīnā tiek atzīts, ka reālnasta var izpausties kā pienākums dot izpildījumu mantas vai pakalpojumu formā (Sach- und Dienstleistungen). Noteiktu pienākumu veikšana kā reālnastas priekšmets ir raksturīgs gadījumiem, kad ar reālnastu nodrošina uzturu.