Lai gan dzīvojam 21. gs. sākumā – digitālo tehnoloģiju laikmetā, mūsu valsts civiltiesību galvenais avots ir Latvijas Republikas Civillikums¹ (turpmāk – Civillikums), kam februārī apritēja 81 gads. Civillikuma pamatā ir 1864. gada 12. novembrī Krievijas imperatora Aleksandra II apstiprinātā un Frīdriha Georga fon Bunges sastādītā Baltijas provinču tiesību kodifikācijas trešā daļa – Livonijas, Igaunijas un Kurzemes privāttiesības (vācu valodā – Liv-Est-und Curlaendisches Privatrecht, krievu valodā – Сводъ гражданскихъ узаконенiй губернiй Остзейскихъ).² Ērtības labā autors raksta tekstā Baltijas likumu kopojuma trešajai daļai izmantos apzīmējumu Vietējo civillikumu kopojums.³

Tas, ka Civillikuma pamatā ir tiesību normas no likuma, kas pieņemts pirms pusotra gadsimta, izskaidro, kādēļ Civillikumā ir sastopami vairāki arhaiski⁴ tiesību institūti. Viens no šādiem arhaiskiem tiesību institūtiem ir reālnastas.

Saskaņā ar Civillikuma 1260. pantu reālnasta ir uz nekustamu īpašumu guļošs pastāvīgs pienākums atkārtoti dot noteiktus izpildījumus naudā, graudā⁵ vai klaušās. Klaušas vēsturiski bija zemnieku pienākums nostrādāt noteiktu dienu skaitu muižas darbos (dzimtbūšanas laikā),⁶ bet izpildījums graudā ir samaksa, naudas vietā dodot mantas, kas modernajā saimnieciskajā apgrozībā ir ļoti reti sastopams. Mūsdienu tiesiskajās attiecībās visbiežāk reālnasta izpaužas kā regulārs naudas maksājums.⁷

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 628. panta pirmās daļas 3. punktu zemesgrāmatā ierakstītās reālnastas, kurām pienācis samaksas termiņš, ir sedzamas pirms hipotēkām, kas nostiprinātas uz nekustamo īpašumu. Tas nozīmē, ka reālnastu esamība pasliktina hipotēkas kreditoru stāvokli un to iespējas segt savus prasījumus no ieķīlātā nekustamā īpašuma pārdošanā iegūtās naudas.

Lai secinātu, vai šāda prioritāte ir attaisnojama un vai šis feodālo tiesību institūts ir nepieciešams mūsdienu tiesībās, rakstā ir apskatīta reālnastu vēsture – no reālnastu izveidošanās pirmsākumiem Franku valstī līdz reālnastu pārņemšanai Civillikumā, kā arī sniegts ieskats par reālnastu skaitliski lielāko izmantošanas veidu mūsdienās.

Desmitā tiesa un kunga tiesa

Reālnastas ir radušās viduslaiku tiesībās.⁸ Franku valstī 6. gs. beigās kristīgā baznīca prasīja desmito tiesu kā baznīcas nodokli, pamatojoties uz Vecās derības vietām, kas to uzlika ebrejiem. 8. gs. otrajā pusē valsts iestājās par šo baznīcas prasību, lai atlīdzinātu baznīcai par baznīcas zemju sekularizāciju.⁹ Visai Franku valstij desmitās tiesas nodokli 779. gadā ieviesa Kārlis Lielais. Šo nodokli ievāca draudžu mācītāji, bet iegūtos līdzekļus pēc likuma pārvaldīja bīskapi un sadalīja baznīcas mērķiem saskaņā ar kanoniskajām tiesībām.¹⁰

Teorētiski desmitā tiesa Franku valstī bija jāmaksā kā 10 % nodoklis no zemes augļiem un lopu pieauguma. Faktiski tās likme parasti bija mazāka un atkarīga no apgabala. Bīskapi vai draudžu mācītāji, kas saņēma kāda novada desmitās tiesas nodokli, nereti mēdza to atsavināt laicīgām personām.