Ļoti labs raksts, taču tai pat laikā nav aplūkots šādai situācijai atbilstošs normatīvais regulējums, kas nostiprināts Latvijas Sodu izpildes kodeksā (turpmāk - Kodekss). Kodeksā atrodama vesela nodaļa - 8A - kurā speciāli reglamentēts rakstā pētītais jautājums par ieslodzīto nodarbināšanu un, tajā skaitā, viņu tiesībām uz atvaļinājumu.
Šajā sakarā norādāms uz kodeksa 56.1 pantu, saskaņā ar kuru kā viens no resocializācijas līdzekļiem tiek norādīts tieši aktuālā notiesāto nodarbināšana.
Kodeksa 56.4 panta otrā daļa nosaka, ka uz notiesāto, kas izcieš sodu atklātajā cietumā un ir nodarbināts uz darba līguma pamata, Darba likuma normas attiecas tiktāl, ciktāl šajā kodeksā nav noteikts citādi. Respektīvi, Kodekss attiecībā uz notiesāto, kurš tiek nodarbināts resocializācijas ietvaros, uzskatāms par speciālo regulējumu iepretim Darba likuma normām.
Kodeksa 56.7 pants reglamentē notiesātā darba un atpūtas laika ilgumu u.c. nosacījumus.
Pats galvenais, kas ir arī šī raksta esence, ir normatīvi regulēts Kodeksa 56.8 pantā, saskaņā ar kuru nodarbinātiem notiesātajiem tiek paredzēts arī atvaļinājums.
Diemžēl, Kodeksa regulējums rakstā nav minēts, kaut arī kritizētajos Augstākās tiesas nolēmumos tas ir izvērtēts.
Nevar piekrist autores viedoklim, ka arī notiesāto personu nodarbinātību būtu attiecināms identisks tiesiskais regulējums, "darbinieka" statuss un visas no tā izrietošās privilēģijas, kādas paredzētas darbiniekiem, kas atrodas "uz brīvām kājām". Ir divas atšķriīgas situācijas, brīvībā esošais un notiesātais, kuram saskaņā ar Kodeksa 9. pantu ir likumos noteiktie tiesību ierobežojumi.
Apskatītajā situācijā ir runa par notiesātā nodarbinātību resocializācijas mērķu sasniegšanas ietvaros. Kā jau tika minēts, notiesātais brīvības atņemšanas soda izciešanas laikā ir pakļauts dažādiem tiesību ierobežojumiem. Tādējādi atsauce uz diskriminācijas aizliegumu ir nevietā.
Direktīvas nav tas tiesību avots, kas konkrētajā gadījumā būtu piemērojams.