Abi normatīvi iezīmē ES likumdevēja vēlmi radīt tiesiski pārredzamu un drošu biznesa vidi ES uzņēmumiem un investoriem no citām valstīm gan ES teritorijā, gan ārpus tās. Pēdējos gados bija samilzis jautājums par pušu gribas respektēšanas principa notrulināšanos ES tiesiskajā telpā, kas bija kā sekas iepriekšējās Regulas līdz galam nepārdomātajam veidam, kā cīnīties ar paralēlajām tiesvedībām dalībvalstīs. Briseles I Regula novērsa būtiskākās problēmas, kas traucēja harmoniskai pārrobežu tiesvedībai starp dalībvalstīm, tomēr vēl joprojām pastāv atsevišķi problemātiski jautājumi, uz kuriem nav rodamas viennozīmīgas atbildes. Šis raksts veltīts vienam no tiem un attiecas uz tiesas izvēles klauzulu, proti, kas jādara ES dalībvalstu tiesām, saskaroties ar tiesas izvēles klauzulu, kas norāda uz tiesu ārpus ES teritorijas. Protams, iespējams, ES likumdevējs šo jautājumu atstājis Hāgas Konvencijas¹ piemērošanai, tomēr, ja ņem vērā faktu, ka to ir ratificējusi ES, Meksika un Singapūra, jautājums vēl joprojām ir ļoti aktuāls.

Rakstā tiks apskatīta tiesas izvēles klauzulas problemātika, kāda tā bija līdz Briseles I Regulas spēkā stāšanās brīdim, kā arī apskatīts jaunais regulējums un tā piemērošana praksē. Tāpat tiks analizēts Hāgas Konvencijas piedāvātais regulējums jurisdikcijas jautājumos civilo un komerclietu strīdu tiesvedībā. Raksta mērķis ir sniegt ieskatu, kad piemērojams viens vai otrs tiesību akts un ko darīt situācijās, kad nav piemērojams neviens no abiem.

1. Trešo valstu jurisdikcijas Briseles I Regulā

Briseles I Regula² var tikt uzskatīta par ES likumdevēja veiksmes stāstu, kas ir kā neaizstājams zobrats, tiecoties sasniegt ne tikai brīvu spriedumu cirkulēšanu ES teritorijā, bet arī brīvu preču un pakalpojumu kustību iekšējā tirgū, jo, nenoliedzami, otrais nevar tikt veiksmīgi īstenots, ja pirmais nefunkcionē. Šī iemesla dēļ ES likumdevējs neļauj Regulai novecot. Briseles I režīms, kura aizsākumi datējami 1968. gadā ar Briseles Konvencijas pieņemšanu, tiek mērķtiecīgi uzlabots un grozīts, ņemot vērā iekšējā tirgus attīstību un vajadzības, kā arī vājās vietas, kas izgaismojas, regulējumu piemērojot praksē.

Viens no būtiskākajiem iepriekšējās Regulas³ klupšanas akmeņiem bija tās iedibinātā negodprātīgas tiesāšanās taktika, kas iemantoja apzīmējumu "itāļu torpēda".⁴ Tās būtība izpaudās tādējādi, ka gadījumos, kad puses noslēgušas tiesas izvēles klauzulu par labu kādai no ES tiesām, tomēr strīda izcelšanās brīdī puse, kura nav ieinteresēta jautājumu tiesiski risināt un pildīt savas saistības, iesniedz prasību kādā no dalībvalstīm, kura ir bēdīgi slavena ar savām ārkārtīgi laikietilpīgajām tiesvedībām, piemēram, tiesas Itālijas dienvidos. Lai arī vēlāk prasība tiek celta pušu izvēlētajā jurisdikcijā, pēc iepriekšējās Regulas nosacījumiem izvēlētajai tiesai bija jāaptur tiesvedība, balstoties uz Regulā nostiprināto lis pendens principu, un jāgaida, kamēr tiesa, kurā pirmajā celta prasība, lems par savu jurisdikciju. Negodprātīgā strīdus puse tādējādi varēja rēķināties, ka vismaz uz pāris gadiem lieta ir "iesaldēta" un tā savas saistības nebūs spiesta pildīt. Informācijas tehnoloģiju intelektuālā īpašuma strīdos šie pāris gadi lielākoties ir izšķiroši, jo strīdus priekšmets ļoti ātri noveco, savukārt negodprātīgais intelektuālā īpašuma izmantotājs no tā iespējamo labumu jau guvis.

Situācija tikai pasliktinājās, kad EST 2003. gadā Gasser lietā sniedza iepriekšējā Regulā ietvertā lis pendens principa interpretāciju.