I.

Daudzkārt revoluciju mēģināts izskaidrot no socioloģiskā, tautsaimnieciskā, tīri politiskā, psicholoģiskā un pat reliģiskā viedokļiem, bet līdz šim revolucijas tiesisko izskaidrojumu uzskatīja par kaut ko neiespējamu. Tiesības un revolucija izlikās par nesavienojamiem jēdzieniem ne tikai vienkāršam pilsonim, bet ari daudziem tiesību zinātniekiem un sociologiem. Revolucija ir tas bezformu un beznormu tukšums, kuŗš pēc savas dabas spiests izvairīties no tiesībām, bet pašu revoluciju nevar izteikt tiesību terminos, līdzīgi tam, kā gaisa tukša telpa nepazīst manometrisko spiedienu izmērojumu.

Šāds līdzšinējais tiesību zinātnes uzskats izskaidrojams ar to, ka viņš atbalstās vienīgi uz pētījumiem par pastāvošām pozitivām tiesībām. Senos laikos "saliktie" likumi un ieviesušās parašas – lūk, patiesībā divi tiesību veidi, uz kuŗiem pamatojas visa mūsu tagadējā jurisprudence. Kur pārtrūkst šīs divas robežojošās tiesiskās iekārtas grēdas, tur izveidojas tumšs pirmatnējā chaosā bezdibens, jo ārpus likuma un ierašām nav tiesību. Tādēļ ari revolucija – tas laikmets, kuŗā nepastāv vairs vecās pozitivās, likumīgās tiesības un vēl nav ievestas jaunas tiesības – ir stāvoklis, ko nevar aptvert pozitivo tiesību zinātnes metodes. Revolucija tādēļ priekš jurista pēc Kelsena izteicieniem ir "metajuridiska", pār tiesībām stāvoša problēma.¹

Tagadējā valdošā tiesību skola, līdzīgi senlaiku zinātnei, dziļi iegrimusi katastrofu teorijā. Tiesības priekš viņas noder vienīgi par pareizu reģistratoru, kas atzīmē mainošās valsts tiesību formas. Tiesības uzskata kā no attiecīgas valsts izrietošas un kamēr paliek negrozītas viņas formas, negrozās arī tiesības. Tiklīdz revolucija, kā ārpusē stāvoša, "juridiski nekvalificējama" katastrofa, iznīcina agrākās formas, līdz ar tām iet bojā ari tiesības, acīmredzot, lai atļautu aizkulisu un pagrīdu spēkiem radīt jaunu kārtību, kuŗa tad tūdaļ pēc uzvaras pār veco iekārtu ietērpjas jaunā tiesiskā tērpā, kas aizsedz tās zemo "juridiski nekvalificējamo" izcelšanos.