No Latvijas tiesu sistēmā ietilpstošajām tiesām savas 14 gadu neilgās pastāvēšanas laikā tieši administratīvās tiesas bijušas visaktīvākās sadarbībā ar Satversmes tiesu un Eiropas Savienības Tiesu (turpmāk – EST).¹ Administratīvo tiesu dialoga ar Satversmes tiesu un EST ietvaros tikuši risināti arī būtiski Latvijas konstitucionālo tiesību jautājumi un nozīmīgi Eiropas Savienības (turpmāk – ES) tiesību interpretācijas jautājumi. Līdz ar to administratīvās tiesas sevi apliecinājušas kā nozīmīgu spēlētāju Latvijā un Eiropā.

Lai arī Satversmes tiesai un EST ir gan atšķirīgas kompetences, gan tiesu procesi, administratīvo tiesu dialogs ar tām tiek konstruēts līdzīgi, līdz ar to var tikt aplūkots viena raksta ietvaros. Administratīvo tiesu dialogs ar Satversmes tiesu un EST vispārīgi notiek gadījumos, kad administratīvās tiesas tiesvedībā esošas lietas taisnīgs risinājums ir atkarīgs no jautājuma, kuru administratīvajai tiesai pašai nav kompetences lemt – pirmajā gadījumā par tiesību normas konstitucionalitāti un otrajā gadījumā par ES tiesību normas interpretāciju vai spēkā esamību, kas attiecīgi ir Satversmes tiesas un EST kompetencē ietilpstoši jautājumi.

Ievērojot to, ka administratīvo tiesu pieteikuma Satversmes tiesai un lūguma EST sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas procedūrā savijas administratīvo procesu, Satversmes tiesas procesu un EST procesu regulējošās normas, kas tiesu savstarpējo dialogu nebūt nepadara par viegli saprotamu, šajā rakstā analizētas galvenās tiesas pieteikumu un lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu raksturojošās pazīmes un process, kādā notiek administratīvo tiesu dialogs ar Satversmes tiesu un EST, kā arī nozīmīgākās abu tiesu lietas, kas ierosinātas tieši pēc administratīvo tiesu pieteikuma vai lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu. Rakstā atspoguļotās tēzes ļaus novērtēt administratīvo tiesu ieguldījumu tiesību sistēmas attīstībā.

1. Tiesas pieteikums Satversmes tiesai

1.1. Tiesības iesniegt pieteikumu

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma² (turpmāk – APL) 104. panta otro daļu, ja tiesa uzskata, ka tiesību norma neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme)³ vai starptautisko tiesību normai (aktam), tā tiesvedību lietā aptur un nosūta motivētu pieteikumu Satversmes tiesai.

Minētais tiesību institūts ir tiesas pieteikums jeb tā sauktā konkrētā kontrole, kas ietver tiesas tiesības vērsties konstitucionālajā tiesā, ja lietas izskatīšanas gaitā rodas pamatotas šaubas par lietā piemērojamās tiesību normas atbilstību augstāka juridiska spēka normai.⁴ Vienlaikus ņemams vērā, ka atšķirībā no vispārējās jurisdikcijas tiesām administratīvo tiesu gadījumā ir nošķiramas divas situācijas: ja administratīvajai tiesai lietas izskatīšanas gaitā rodas pamatotas šaubas par lietā piemērojamās tiesību normas atbilstību Satversmei vai starptautisko tiesību normai, tā atbilstoši APL 104. panta otrajai daļai vēršas Satversmes tiesā ar pieteikumu par tiesību normas atzīšanu par spēkā neesošu, savukārt, ja tiesai šādas šaubas rodas par lietā piemērojamā normatīvā akta ar zemāku juridisko spēku nekā likums atbilstību tādam augstāka juridiska spēka normatīvajam aktam, kas nav Satversme vai starptautisko tiesību akts, tā saskaņā ar APL 104. panta trešo daļu minēto aktu nepiemēro.⁵ Robežu starp abiem gadījumiem iezīmē Satversmes 85. pantā noteiktā Satversmes tiesas ekskluzīvā kompetence lemt par likumu atbilstību Satversmei.

Tātad tiesas pieteikuma subjekts ir administratīvā tiesa, kuras izskatīšanā atrodas administratīvā lieta, turklāt, kā expressis verbis norādīts Satversmes tiesas likuma⁶ 19.¹ panta pirmās daļas 2. punktā, tā var būt jebkura administratīvā tiesa pēc funkcionālā iedalījuma, proti, gan pirmās, gan apelācijas, gan kasācijas instances tiesa. Arī prakse apliecina, ka dialogā ar Satversmes tiesu iesaistās visu instanču administratīvās tiesas. Piemēram, triju gadu laikā no 2015. gada līdz 2017. gadam Satversmes tiesā pēc Administratīvās rajona tiesas pieteikuma ierosinātas piecas lietas, pēc Administratīvās apgabaltiesas pieteikuma – viena lieta, bet pēc Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta (turpmāk – Augstākā tiesa) pieteikuma – astoņas lietas.⁷

Interpretējot Satversmes tiesas likuma 19.¹ panta pirmās daļas 2. punktam saturiski līdzīgo 1. punktu, Satversmes tiesa ir atzinusi, ka minētā tiesību norma vispirms norāda uz tiesas instanci, kas izskata attiecīgo lietu, nevis uz procesa stadiju, kurā atrodas lieta. Arī Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 9. punkts, kas paredz tiesai tiesības iesniegt pieteikumu par lietas ierosināšanu, norāda uz lietu kategorijām, nevis konkrētu procesuālo stadiju. Tālab ar vārdu kopu "izskatot lietu" aptveramas visas tiesas procesa stadijas: lietas ierosināšana, lietas sagatavošana iztiesāšanai un lietas iztiesāšana. Tātad tiesas pieteikums Satversmes tiesā citastarp var tikt iesniegts arī par tādu tiesību normu, kas jāpiemēro, izšķirot jautājumu par lietas ierosināšanu.⁸ Arī administratīvo tiesu praksē ir bijušas situācijas, kad lēmums par lietas ierosināšanu, tostarp pieteicēja subjektīvo tiesību iesniegt pieteikumu esību, ticis pieņemts tieši tiesas dialoga ar Satversmes tiesu rezultātā. Piemēram, Augstākā tiesa, izskatot blakus sūdzību par Administratīvās rajona tiesas tiesneša lēmumu, ar kuru atteikts pieņemt pieteikumu, jo lieta nav izskatāma administratīvā procesa kārtībā, vērsās Satversmes tiesā ar pieteikumu par Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.²¹ panta piektās daļas, saskaņā ar kuru Ieslodzījuma vietu pārvaldes lēmums par notiesātā sūdzību par brīvības atņemšanas iestādes izvērtēšanas komisijas lēmumu par soda izciešanas režīma pastiprināšanu vai atvieglošanu nav pārsūdzams, atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.⁹ Satversmes tiesa minēto tiesību normu, ciktāl tā attiecas uz lēmumu par soda izciešanas režīma pastiprināšanu notiesātajam, atzina par neatbilstošu Satversmes 92. panta pirmajam teikumam un attiecībā uz Administratīvajā rajona tiesā pieteikumu iesniegušo notiesāto par spēkā neesošu no viņa pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.¹⁰ Tā rezultātā attiecīgais pieteikums tika pieņemts un ierosināta administratīvā lieta.¹¹ Tātad šādā veidā tiek nodrošināta efektīva tiesiskuma kontrole.

Aktuāls ir arī jautājums, vai administratīvā tiesa var vērsties Satversmes tiesā, apstrīdot tādu tiesību normu, kas jāpiemēro, izskatot jautājumu par pagaidu aizsardzības piemērošanu lietā. Lai arī Satversmes tiesas likuma normas to neliedz, raugoties no administratīvā procesa viedokļa, tiesību doktrīnā pausts viedoklis, ka vēršanās Satversmes tiesā jautājuma par pagaidu aizsardzības piemērošanu izskatīšanas stadijā būtu pieļaujama tikai tad, ja no piemērojamās tiesību normas spēkā esības ir atkarīgs tas, vai konstatējams acīmredzams izdotā administratīvā akta vai faktiskās rīcības prettiesiskums.¹² Ievērojot to, ka pagaidu aizsardzības ietvaros tiek vērtēts administratīvā akta vai faktiskās rīcības pirmšķietamais tiesiskums, turklāt minētais jautājums izlemjams paātrinātā kārtībā,¹³ šādam viedoklim var piekrist. Citāds secinājums būtu pretrunā ar pagaidu aizsardzības institūta būtību – efektīvi nodrošināt personas tiesību un tiesisko interešu aizsardzību tiesas procesa laikā¹⁴ –, kas neapšaubāmi arī ietver maksimāli ātru jautājuma izlemšanu, kurš tiesas pieteikuma Satversmes tiesai iesniegšanas gadījumā nebūtu iespējams. Līdz šim administratīvās tiesas, izskatot jautājumu par pagaidu aizsardzību, nav lēmušas par vēršanos Satversmes tiesā.

Lai administratīvajai tiesai būtu pamats iesniegt Satversmes tiesā pieteikumu, tai ir jāuzskata, ka lietā piemērojamā norma vai norma, ko ir piemērojusi iestāde, neatbilst Satversmei vai starptautisko tiesību normai.¹⁵ Tātad pieteikums Satversmes tiesā iesniedzams pēc administratīvās tiesas iniciatīvas. Tiesai nav jāgaida, kad kāds no procesa dalībniekiem tai lūgs vērsties Satversmes tiesā.