Klejo nostāsti, ka Latvijā kādam esot izdevies pret uguns riskiem apdrošināt ekspluatācijā vēl nenodotu pirti. Bet apdrošināšanas atlīdzību tomēr neesot izdevies saņemt, jo ēka, lūk, neesot bijusi nodota ekspluatācijā, neesot bijusi pareiza būvatļauja utt. Iespējams, stāsts ir krietni vecs un gadījums bijis pirms esošā apdrošināšanu regulējošā likuma pieņemšanas un uzskatāms vien par leģendu. Vai iedzīvotāji ir pasargāti no šādu "apdrošināšanu" iegādes arī saulainajā nākotnē?

Nepastāvot apdrošināšanas nozares ētikas kodeksam vai labās prakses vadlīnijām, grūti atrast iemeslu, kāpēc minētais stāsts nevarētu atkārtoties arī pie spēkā esošā apdrošināšanas regulējuma.¹

Starp citu, īsi pirms savas 20 gadu jubilejas spēku ir zaudējis likums "Par apdrošināšanas līgumu", un tagad tā vietā piemērojams Apdrošināšanas līguma likums. Nepieciešamība izstrādāt jaunu likumu pamatota ar anotācijā uzskaitītiem 33 argumentiem.² Diemžēl nav iespējams nepārprotami konstatēt, ka minētie argumenti tik tiešām ir pietiekams pamatojums, lai uzskatītu, ka jauna likuma izstrāde ir labākais veids deklarēto ieceru sasniegšanai.

Publiskajā telpā nav atrodami tiesu prakses apkopojumi apdrošināšanas jomā,ja neskaita 2015. gada Augstākās tiesas lietu apkopojumu OCTA lietās. Līdz ar to grūti izprast tās problēmsituācijas, kuras likums atrisina.

Sabiedrības diskusija nav notikusi, piemēram, par it kā nevainīgo subrogācijas tiesības jēdziena ieviešanu. Praksē jau esot situācijas, kad apdrošinātāji ļoti aktīvi (bet apšaubāmi) šo normu izmanto agrāku gadījumu risināšanai. Arī vispārējā noilguma principa mainīšana no desmit gadiem, apdrošināšanas līguma gadījumos to nosakot uz trīs gadiem, it kā ievieš skaidrību, bet būtībā pasliktina apdrošināšanas klientu stāvokli. Par to nav bijusi plašāka sabiedrības diskusija.

Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6. pants paredz, ka līguma noteikumi formulējami vienkāršā un saprotamā valodā. Savukārt Apdrošināšanas līguma likuma 8. pants paredz, ka apdrošināšanas līguma noteikumiem jābūt skaidriem un saprotamiem. Patērētāju aizsargājošās normas atkārtošana citiem vārdiem nepasliktina patērētāju stāvokli, bet būtu gribējies sagaidīt, ka nozares speciālajā likumā šis princips tiek plašāk izvērsts un skaidrots, ņemot vērā reizēm katram ne tik viegli saprotamo apdrošināšanas līguma reālo būtību. Ne reizi vien nācies saskarties ar draugu un paziņu apjukumu, runājot, piemēram, par pašriska izpratni.

Saprotams, ka apdrošinātāju biznesam jābūt komerciāli pamatotam, citādi labumu negūs neviena no pusēm. Jaunais Apdrošināšanas līguma likums pagaidām nav radījis pārliecinošu iespaidu, ka tas risina arī apdrošināšanas klientu interešu jautājumus tāpat kā apdrošinātāju intereses.