Problēmas, kas rodas saistībā ar ārpustiesas speciālistu slēdzienu pievienošanu lietas materiāliem, ir šādas:

1) privāto speciālistu atzinumu pasūtītāji var ietekmēt speciālistu, sniedzot norādījumus par veicamo atzinumu;

2) privāta speciālista atzinuma sastādītājs nav krimināltiesiski atbildīgs par nepatiesa atzinuma sniegšanu;

3) tiesai objektīvi ir sarežģīti vai neiespējami novērtēt, kuram no diviem pretrunīgiem pretējo pušu speciālistu atzinumiem piešķirama priekšroka, jo tiesa nevar pārzināt visas tehniskās, mākslas, zinātnes un citas nozares;

4) bieži vien tiesai nevar būt objektīvas pārliecības par to, vai privātais speciālista atzinuma sastādītājs ir bijis kompetents, objektīvs un neitrāls vai arī tāds nav;

5) speciālists, kurš veic privātu atzinumu, ir iepazinies tikai ar vienas puses apsvērumiem un vienas puses izvēlētiem materiāliem, kā arī vienas puses uzdotajiem jautājumiem. Šāds speciālists nav redzējis visus civillietā esošos materiālus, tāpēc ir apšaubāma viņa spēja vispār sastādīt objektīvu atzinumu.

Par eksperta atzinumu kā pierādīšanas līdzekli

Eksperta atzinums ir vienīgi tāds atzinums, kurš sastādīts uz tiesas lēmuma pamata, kurš taisīts pēc puses lūguma, kā to paredz Civilprocesa likuma 121. pants. Lūgums par ekspertīzes izdarīšanu tiek izskatīts tiesas sēdē, kurā lemj par tā apmierināšanu vai noraidīšanu Civilprocesa likuma 162. pantā paredzētajā kārtībā, uzklausot otru pusi. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 98. un 100. pantu ekspertīzi ir iespējams prasīt veikt arī pierādījumu nodrošināšanas ietvaros pirms prasības celšanas.

Civilprocesa likuma 121. panta otrā daļa paredz, ka ekspertīzi izdara Tiesu ekspertu likumā noteiktās personas. Ekspertīzi saskaņā ar Tiesu ekspertu likumu veic tiesu eksperti, kas iedalās "valsts tiesu ekspertos" un "privātajos tiesu ekspertos" (3. p. 1. d.). Ekspertīzi var veikt arī cita persona ar nepieciešamajām zināšanām (3. p. 2. d.) izņēmuma gadījumos:

1) ja ekspertīze nepieciešama jomā, kurā nav tiesu ekspertu;

2) ja nepieciešams veikt atkārtotu ekspertīzi un visi tiesu eksperti ir piedalījušies sākotnējās ekspertīzes veikšanā;

3) ja tiesu eksperti nevar ekspertīzi veikt nepieciešamo speciālo zināšanu vai aprīkojuma trūkuma dēļ;

4) ja tiesu eksperti nevar ekspertīzi veikt iespējamā interešu konflikta dēļ;

5) valsts mēroga katastrofas vai terorakta gadījumā.

Tātad vispārīgajā gadījumā ekspertīzi Civilprocesā var veikt tikai un vienīgi tiesu eksperti. Tiesu ekspertu likums izvirza vairākas prasības tiesu ekspertiem. Piemēram, Tiesu ekspertu likuma:

1) 6. pants nosaka prasības personai, kura drīkst kļūt par tiesu ekspertu;

2) 8. pants paredz tiesu ekspertu sertifikācijas kārtību;

3) 20. pants regulē tiesu ekspertu disciplināro atbildību;

4) 24. pants regulē tiesu eksperta sertifikāta darbības apturēšanu un izbeigšanu.

Rodas pamatots jautājums: vai lietā kā pierādījumu var vērtēt arī tādu speciālista atzinumu, kurš nav ticis iegūts Civilprocesa likuma 121. panta kārtībā un kuru nav sastādījis tiesu eksperts gadījumā, ja ir bijuši pieejami tiesu eksperti, kas veic ekspertīzi attiecīgajā jomā?

Saskaņā ar tiesu praksi jebkura speciālista sastādīts atzinums ārpus tiesas procesa ir vērtējams kā rakstveida pierādījums saskaņā ar Civilprocesa likuma 110. pantu.¹ Augstākā tiesa, piemēram, ir atzinusi: "Eksperta atzinums ir viens no likumā noteiktajiem pierādīšanas līdzekļiem civilprocesā.