Jau pirmatnējos vecajos laikos mēs, pēc vēstures ziņām, atrodam to, ko sauc par "starptautiskām tiesībām". Valstis savā starpā veda sarunas caur sūtņiem, kurus uzskatīja par neaizskaramiem. Pastāvēja noteikumi vai arī ar reliģiju svētīti ieradumi par kara pasludināšanu un miera slēgšanu. Vecajā Itālijā turienes tautām vai valstīm bij sevišķa garīdznieku šķira "fetiales", kuriem bij jāuzrauga starptautiskās kārtības ievērošana, sevišķi pie līgumu noslēgšanas, kara pasludināšanas un miera slēgšanas. "Fetialu" iestādi, pēc teikas, esot dibinājis Romas ķēniņš Numa. Tā Romā sastādījās no 20 uz visu mūžu ieceltiem locekļiem. Diplomātisku uzdevumu izpildīšanai no tiem tika sūtīti divi vai četri, kuri strīdus gadījumā nonesa pretinieku valstij savu svētsvinīgo pēdējo prasību (to tagad sauc par "ultimatumu"), paziņodami to vai nu attiecīgās valsts galvas pilsētā uz klaja tirgus laukuma (foruma), vai izteikdami to pie robežas pirmajam svešas valsts pilsonim, kādu satika. Atbildei uz ultimatumu bija atvēlētas 33 dienas apdomāšanās laika. Kad šis laiks bij notecējis bez panākumiem, tad minētā "fetialu" komisija atkal devās uz pretinieku valsti pasludināt karu. "Fetialiem" bija jānostājas pie robežas un viņu vadonim jāizsauc vārdi: "karu pasludinu un sāku" (bellum indico facioque), pēc kam tam par kara sākšanas zīmi bij jāmet pār robežu šķēps ar asiņainu galu. Ja šīs formalitātes neizpildīja pirms kara sākuma, tad karu uzskatīja par netaisnu un tam nebija cerama dievu svētība. Tāpat bij noteiktas formas priekš miera līgumu un sabiedrības līgumu slēgšanas. Tā kā pirmatnējos laikos normālais stāvoklis dažādu valstu starpā bija karš, tad starptautiskie noteikumi visvairāk nodarbojās ar kara pasludināšanas un miera slēgšanas jautājumiem. Priekš šiem starptautiskiem likumiem mēdza lietot arī nosaukumu "kara un miera tiesības" (jus belli ac pacis), bet ar laiku no valstu līgumiem izauga arī starptautiski likumi par tirdzniecību un satiksmi starp dažādu valstu pilsoņiem, sevišķi, kad romiešu valsts, kura sākumā pastāvēja tikai no latīņu tautām jeb ciltīm Vidus-Itālijā, nāca sakarā ar grieķiem, un vispirms ar grieķu kolonijām Dienvidus-Itālijā.