Finanšu ministrija augustā paziņoja, ka līdz šā gada 20. decembrim plāno sagatavot grozījumus likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli", lai noteiktu kārtību, kā ar nodokli apliek ienākumu no virtuālās valūtas atsavināšanas. Pateicoties jaunu tehnoloģiju un inovāciju attīstībai, virtuālās valūtas izmantošanas tempi strauji pieaug, aizstājot ne tikai skaidras un bezskaidras naudas, bet arī elektroniskas naudas maksājumus. Decentralizētas sistēmas attīstība un virtuālās valūtas rašanās kļuva par pamatu būtiskām pārmaiņām starptautisko tiesību sistēmā, tomēr Eiropas Savienība pagaidām nav izveidojusi attiecīgu vienotu juridisko bāzi un līdz šī gada beigām plāno sniegt savu juridisko izvērtējumu par virtuālajām valūtām, vispirms jau attiecībā uz prasībām, kas saistītas ar cīņu pret naudas atmazgāšanu. Lai gan 2018. gada jūnijā notikušajā G7 valstu finanšu ministru un centrālo banku vadītāju sanāksmē virtuālās valūtas apzīmēšanai kā atbilstošākais tika lietots termins "kriptoaktīvs" (crypto assets),1 rakstā tiks lietots termins, kas patlaban ir noteikts Latvijas normatīvajos aktos, t.i., "virtuālā valūta".
1. Terminoloģija
Virtuālā valūta jeb kriptovalūta ir kriptogrāfiski aizsargāts decentralizēts digitālais apmaiņas un norēķinu līdzeklis. Tiesību zinātnieku vidū pagaidām nav vienotas nostājas par virtuālās valūtas juridisko dabu un tiesisko statusu, tai nav sniegta legāldefinīcija. Dažādās valstīs ir atšķirīga pieeja virtuālās valūtas tiesiskā statusa noteikšanai un tās apgrozījuma tiesiskajam regulējumam.
Patlaban pasaulē ir vairāk nekā 1970 virtuālo valūtu, un šie dati mainās ik pēc sekundes.2 Viena no tām ir Bitcoin (BTC) – vispopulārākā virtuālā valūta, kas izmantojama ar kriptogrāfiski aizsargātas maksājuma sistēmas palīdzību. Tā aizņem 40 % no virtuālo valūtu tirgus, un tā tiek saukta par "ciparu zeltu".
Lai gan Eiropas Parlamenta Ekonomikas un monetārā komiteja savā 2016. gada 3. maija ziņojumā norādīja, ka virtuālajai valūtai vispārēji piemērojamas definīcijas vēl nav, virtuālā valūta dažkārt tiek dēvēta par elektronisko naudu, bet Eiropas Banku iestāde (EBI) virtuālo valūtu uzskata par elektronisku vērtības ekvivalentu, ko nav emitējusi ne Centrāla banka, ne kāda cita publiska iestāde un kas nav obligāti jāpiesaista fiduciārai valūtai, bet ko fiziskas vai juridiskas personas izmanto kā maksāšanas līdzekli un ko var elektroniski pārskaitīt, uzglabāt vai tirgot.3
2. Virtuālā valūta ir nauda
Par naudu var kalpot jebkas, ko tautsaimniecības dalībnieki, savstarpēji vienojoties, izmanto par naudu jeb universālu preču maiņas līdzekli. Naudas sistēmas attīstības pirmsākumos vispirms par naudu kļuva prece, kurai pašai par sevi piemīt izmantošanas vērtība, un, kļūstot par vispārpieņemtu maiņas līdzekli, tā ieguva arī maiņas vērtību, vienlaikus saglabājot savu izmantošanas vērtību jeb naudas segumu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
