Ja neskaita mūzikas pasauli, tekstuālā māksla (proza, dzeja) pēc ieraduma ir bijusi "klusā" māksla, kurā lasītājs ar autoru tiekas lasīšanas pieredzējumā. Tomēr 20. gadsimts ar saviem neskaitāmajiem pavērsieniem, ieražu sairumu un tehnoloģisko attīstību ir nesis izmaiņas arī tekstuālajā mākslā. Arvien biežāk teksts tiek papildināts ar jaunu slāni – audiālu pavadījumu. Proza tiek iepazīta klausāmo grāmatu veidolā, bet dzeja – lasījumos.
Iespējams, ka to varētu saukt par konkurenci lasīšanas tradīcijai; varbūt tie ir mākslinieku (vai pašu lasītāju?) jaunu mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu meklējumi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.